Piekrītu, mūsu vecmāmiņām nebija viegli, un mūsdienu sievietēm ļoti palīdz sadzīves tehnika. BET tagad sievietes strādā vienlīdzīgi kā vīrieši (es nerunāju par “lellēm ar acīm”, kuru aicinājums ir būt par aksesuāru bagātiem onkuļiem).

Mūsu ģimenē tā ir pieņemts: mēs atnākam no darba, es palīdzu sievai pagatavot vakariņas un sakārtot māju, pēc tam kopā atpūšamies. Es uzskatu, ka manai sievai nav jāstāv visu vakaru pie plīts un izlietnes, vienai jādarbojas ar bērniem, un pēc tam gāžas nost no kājām.

Es gribu redzēt blakus sev skaistu sievieti, kura nav nomocījusies ar mājas darbiem. Un tas, pirmkārt, ir mans pienākums un rūpes. Ja es viņai nepalīdzēšu, tad viņai nebūs spēka un laika man un sev, likumsakarīgi. Citādi, kāds gan es esmu vīrs un aizstāvis, ja nevaru palīdzēt savai mīļotajai?..

Reiz draugs atzinās, ka viņam esot mīļākā. “Priekš kam???” – izbrīnījos es. Uz ko draugs atbildēja: “Piekusis esmu no sievas. Man ar viņu ir garlaicīgi, viņa regulāri ir virtuvē, vienmēr ar kaut ko neapmierināta, mūžīgi ņemās ar bērnu, sevi nekopj, viņai mūždien sāp galva, sekss mums ir reizi mēnesī un tas pats primitīvs.

Izmainījusies Marija pēc kāzām… Lūk mana jaunā- skaistule, vienmēr kopta, sekss vienkārši burvīgs. Mēs ar viņu daudz laika pavadām kopā, man ar viņu ir interesanti”. Es painteresējos: “Un ko tagad, jūs ar Mariju šķirsieties?” Draugs patiesi izbrīnījās: “Nē, protams!

Kāpēc? Marija neko nenojauš. Mājās vienmēr ir tīrs un kārtīgs, ēst pagatavots, ko man vēl vajag? Marija mājām, bet Liene dvēselei un ķermenim”.
Man kļuva tik pretīgi un nepatīkami…

Vēl vairāk pretīgi kļuva, kad sapratu, ka tā uzskata daudzi mani draugi. Kas par patērētāju attieksmi pret sievietēm? Kā tā var būt? Kamēr bija jauna un skaista – bija vajadzīga, bet tagad var jaunu meklēt? Bet sieva lai turpina apkopt un gludināt? Tas ir tik zemiski! Galu galā mēs taču neesam dzīvnieki! Ģimene – tas ir liels un smags darbs abiem! Un tikai divatā var uzbūvēt stipru un draudzīgu ģimeni. Bet ja uzveļ visas rūpes sievietei viņai vienkārši neatliek laiks nekam citam.

Dārgie mani draugi, nejau jūsu sievietes ir mainījušās, bet mainījusies ir jūsu attieksme pret viņām. Kamēr jūs tikāties līdz kāzām, jūs dāvinājāt viņām ziedus, dāvanas, izteicāt komplimentus, gājāt uz randiņiem. Bet ko jūs darāt pēc kāzām? Atnākat vakaros mājās, gaidāt kamēr sieva pagatavos vakariņas, bet pēc tam apsēžaties pie datora vai televizora. Brīvdienās ejat pie draugiem bez sievas. Tā taču ir, vai ne?

Bet viņa visu šo laiku gatavo, kopj māju, mazgā veļu, gludina, pieskata bērnus. No kurienes viņai būs spēki un , pats galvenais, vēlme sakopt sevi un uzsmaidīt jums, kā agrāk, kad jūs tikko iepazināties?

Godīgi atzīstos (lai gan, esmu pārliecināts, ka daudzi vīrieši man neticēs) es NEKAD neesmu krāpis savu sievu. Un netaisos, man tas nav vajadzīgs.

Kāpēc mainīt sīkumu dēļ? Mānīt? Kāpēc riskēt ar to, ko jūs daudzus gadus kopā esat būvējuši? Man pat nav vajadzīga cita, man ar savu sievu vairāk kā pietiek, viņa man ir gan draugs, gan mīļākā, gan sieva. Uzskatu, ja mīli sievieti – tad cita nav vajadzīga. Bet ja nemīli- tad esi vīrietis- godīgi viņai tajā atzīsties un ej uz visām četrām debess pusēm.

Tikai ja pirms kāzām jūs iemīlējāt labsirdīgu un jauku meiteni, bet pēc kāzām viņa kļuva par raganu, tad, pirmkārt, JŪS pie tā esat vainīgs !

Kad jūs pēdējo reizi dāvinājāt ziedus savai izredzētajai? Tāpat vien, bez iemesla. Kad jūs pēdējo reizi aicinājāt viņu uz randiņu? Vīrieši, sievieti vajag iekārot un izcīnīt VIENMĒR! Visu dzīvi! Pēc kāzām viņa ir tā pati sieviete, kuru JŪS paši reiz izvēlējāties, un viņa ir pelnījusi tādu pašu attieksmi kā agrāk, kad viņa precējās ar jums.

Bet ja jūs uzskatāt, ka pēc zīmoga pasē sievai ir jāuzņemas vienai visa mājsaimniecība, jāapkopj jūs, jāaudzina bērni, turklāt jauki smaidot jums, kad jūs vāļājaties uz dīvāna un pārmetat viņai, ka trauki ir nemazgāti, tad jūs rūgti maldāties. Jums nevajadzēja precēties, bet vienkārši pieņemt mājkalpotāju.

Es ar savu sievu esmu precējies jau 15 gadus. Mums jau ir pieaugusi trīspadsmit gadus veca meita. Mēs visu un vienmēr darām kopā. Neslēpšu,
pa šo laiku daudz kas ir bijis gan strīdi, gan izlīgšana.

Ne jau tas ir svarīgi, svarīgi ir tas, kā jūs uzvedaties strīda laikā. Muļķīgi cerēt, ka jūsu sieva būs jums pateicīga par to, ka strīdu laikā jūs aizvainosiet un pazemosiet viņu. Līdz kāzām jūs abi dzīvojāt dažādās ģimenēs, ar dažādām tradīcijām un noteikumiem, un tas ka jums ir dažādi skatījumi uz kaut ko – tas ir dabiski.

Tas, ka sievai ir savs viedoklis un viņa domā citādāk nekā jūs, nemaz nenozīmē ka viņa ir “stulba bāba, kura neko nesaprot”. Tagad jūs esat viens vesels un jums vajag kopā strādāt pie savas jaunās ģimenes, iekopt jaunas tradīcijas un noteikumus.

Es vēl joprojām aicinu savu sievu uz randiņiem. Jūs pat nevarat iedomāties, cik patīkami ir gaidīt mīļoto parkā ar ziediem rokās! Minēt, kas viņai šodien būs uzvilkts, vai viņai patiks ziedi, vai šodien iesim uz kafejnīcu vai kino, varbūt vienkārši pastaigāsimies pa krastmalu. Un, lūk, viņa nāk, visskaistākā,
vieglu gaitu ar vējā plīvojošu kleitu, nāk man pretī, MANA MĪĻOTĀ SIEVA!

Mana sieva arī ļoti izmainījās pēc kāzām, viņa kļuva vēl pievilcīgāka, vēl mīļāka un jaukāka, vēl rūpīgāka un mīlošāka. Priekš manis viņa tāda ir viena: vislabākā sieva un vislabākā māte! Ar katru dienu viņa arvien vairāk atveras man. Mani nebeidz pārsteigt viņas bagātā iekšējā pasaule. Un pēc 15 gadiem viņa ir jautra un draiska meitene, tāda pati, kādu es kādreiz viņu iemīlēju.
Man ļoti patīk, kad mana sieva ar lepnumu saka savām draudzenēm: “Mans vīrs ir vislabākais vīrs pasaulē!”. Tāpēc, ka es neuzskatu, ka priekš viņas daru ko īpašu, es vienkārši viņu ļoti mīlu, palīdzu un sargāju viņu. Tas ir jādara katram vīrietim priekš savas sievas, tad arī sieviete vīrietim atdos trīskārt savu mīlestību un rūpes.

Visbrīnišķīgākais laiks bija, kad mēs ar sievu gaidījām meitiņas nākšanu pasaulē. Man šķiet, tas ir burvīgs laiks katras ģimenes dzīvē! Kad sieva nēsā zem sirds mūsu mazuli, bet tev ir iespēja katru dienu vērot kā viņš aug, pieskarties viņas augošajam vēderam, just, kā mazulis sāk grūstīties, tu jau saproti, kad viņš guļ, kāds viņam garastāvoklis, kas viņam patīk un kas nē. Tas ir nenovērtējams prieks, ko nevar vārdos izteikt, tas ir jāizjūt.

“Stulbā, resnā govs” – bieži dzirdu vīriešus izsakāmies par savām sievām. Nesaprotu, kā mute paveras, ko tādu pateikt??? Jūsu izredzētā nēsā JŪSU kopīgo bērnu. Un viņa nav resna un stulba, viņa ir STĀVOKLĪ! Vai tiešām jūs nesaprotat, cik tas ir grūti pašai sievietei? Viņa jau tā ļoti pārdzīvo par bērniņu, rodas kompleksi augošā vēdera dēļ, jo sieviete vienmēr vēlās būt pievilcīga. Bet no jums, atbalsta un sapratnes vietā, viņa dzird “stulba un resna”. Tādā gadījumā, jūs esat stulbi, un, diemžēl, jums tas nepāries.

Sievietei stāvoklī visi procesi organismā ir virzīti uz bērna saglabāšanu, un tas ir dabiski, kad viņa sāk uzvesties tā, kā agrāk neuzvedās: kaprīzētities, raudāt vai smieties bez iemesta, nesaprast kādas, kā jums šķiet, elementāras lietas. Tā ir parasta fizioloģija. Un ja jūs izrādīsiet nepieciešamo pacietību un cieņu attiecībā pret jūsu sievu, tad rezultātā drīz ieraudzīsiet savu VESELO mazuli un savu LAIMĪGO un PATEICĪGO JUMS sievu. Nav nekā burvīgāka un skaistāka, kā sieviete stāvoklī.

Manai sievai bija ļoti smaga grūtniecība, viņai bija smaga toksikoze, regulāras kaprīzes. Kad viņa mani naktīs modināja un teica, ka gribot banānus, es ģērbos un gāju uz diennakts veikalu, pirku banānus, ābolus, ananāsus, zemenes, siļķi un vēl kaut ko. Jo ļoti labi sapratu ka, pēc atgriešanās no veikala sieva var sagribēt ne jau banānus, bet kaut ko citu. Un lai cik dīvaini tas nebūtu, man viņas kaprīzā uzvedība šķita ļoti piemīlīga.

Mēs kopā smējāmies, kad viņa slēpa (protams ne speciāli) televizora pulti ledusskapī, netīšām ielika maizi drēbju skapī, vai teica, ka tagad iesim pa labi, bet pati norādīja virzienu pa kreisi, bet rezultātā turpināja iet taisni.

Es viņu atbalstīju, kā tik varēju, izteicu vēl vairāk komplimentus, dāvināju vēl vairāk ziedus, regulāri uzmundrināju, teicu, ka viņas (viņa un mūsu gaidāmā meita) man ir visskaistākās, teicu cik stipri viņas mīlu.

Un, lai cik dīvaini tas nebūtu, sievai kļuva labāk dienu no dienas. Pat viņas ārsti ļoti nobrīnījās, bet sievas ar lepnumu atbildēja: “Vienkārši mūsu tētis mūs ļoti mīl”.
Vīrieši, tūkstoš reižu padomājiet, pirms sakāt kaut ko savai sievai, kura ir stāvoklī. Jūs nevarat zināt, kā viņa reaģēs uz jūsu vārdiem. Un jūs nekad dzīvē sev nepiedosiet, ja, nedod Dievs, kaut kas notiks ar jūsu BĒRNU, JŪSU vainas dēļ. Esiet iecietīgāki!

Nākamais etaps mūsu ģimenes dzīvē bija meitiņas piedzimšana. Nesaprotu vīriešus, kuri kliedz uz sievas, kad viņa nevar nomierināt raudošu bērnu. Tu esi tāds pats tēvs, kā viņa māte – paņem un nomierini! Mazulim ir jājūt rūpes un mīlestība no abiem vecākiem, bet sievai ir jāzina, ka viņai līdzās ir mīlošs vīrs. Tad arī problēmu nevienam nebūs. Dekrēta laikā sievietei ir daudz vairāk rūpju un viņai, kā nekad, ir vajadzīga JŪSU palīdzība!

Esmu pārliecināts, ka mūsu ģimene nākotnē būs vēl draudzīgāka un stiprāka. Tas nav sarežģīti, galvenais ir mīlēt savu otro pusīti un atdot visu sevi, strādāt pie attiecībām gadu no gada.
Un tad, pienāks diena, kad es, esot jau padzīvojis vectēvs, gaidīšu parkā savu sievu ziediem rokās.

Bet viņa nāks pie manis, kā vienmēr skaista, vieglu gaitu un vējā plīvojošā kleitā, noskūpstīs, stipri apskaus un klusu iečukstēs ausī: “Es tevi mīlu, zaķīt”, un es atbildēšu: “Es arī tevi ļoti mīlu,
mazulīt”. Mēs sadosimies rokās un iesim uz kafejnīcu vai kino, varbūt vienkārši pastaigāsimies pa krastmalu…