Iekāpu autobusā, samaksāju par biļeti un mierīgi uzliku mūziku uz austiņām. Pēkšņi, vienā momentā dzirdu kliedzienus un vaidus. Visi pasažieri izbrīnīti pagriezās uz vaidu pusi, bet tur sieviete.

Autobusa šoferis neapjuka un pateica, ka nākamā pietura Dzemdību nams, neskatoties uz to, ka pat viņa maršrutā tas nebija iekļauts.

Pasažieri, kuri tālāk negribēja braukt, vienkārši izkāpa. Es paliku, jo nekur nesteidzos un gribējās kaut kā palīdzēt.

Autobuss brauca kā ātrā palīdzība līdz pat dzemdību namam. Steidzās tā, ka riteņi gandrīz netika līdzi viņa avantūrismam, bet lieki neriskēja. Ja tādi vīri strādātu uz ātrajiem, tad noteikti viņš būtu viens no labākajiem šoferiem.

Apstājās pie galamērķa, pieskrēja pie sievietes, paņēma sievieti uz rokām un ienesa ēkā. Es tajā laikā atradu viņas somiņā telefonu un kontaktu sarakstā – vīriņš, pazvanīju, paskaidroju situāciju, ka jūsu sieva dzemdē un nosaucu adresi.

Tālāk viss notika kā filmās…

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!