Tā nu sanāca, ka šodien veikalā pievērsu uzmanību kādai vecai sieviņai: viņa stāvēja pie plaukta ar zivju konserviem, izvēloties pašus lētākos. Laukā tik tikko sāka kust sniegs, bet viņai kājās bija adītas zeķes un gumijas čības. Es piegāju, nostājos blakus, palīdzēju tikt galā ar cenu zīmēm, tad mēs gājām pa veikalu, un es sāku likt viņai grozā visu pēc kārtas. Vecenīte izbijusies pacēla acis:

– Mīlulīt, nevajag. Man taču nav naudas. Kasē nelaidīs garām.

– Nepārdzīvojiet, es samaksāšu.

Kad večiņa saprata, ka par pirkumu viņai pašai nebūs jāmaksā , viņa pateica, ka ļoti sen neesot ēdusi sviestu un rīsus. Jūs saprotat, ko viņa vēlējās? To, ko es ēdu katru dienu…

Kad sākām noskaidrot, kas vēl mājās pietrūkst, izrādījās, ka tur nav nekā. Nopirkām visu vajadzīgo. Pēc tam aizvedu vecenīti mājās, apsolīju piezvanīt. Bet tad noskaidrojās vēl kas…

Viņa nebija izgājusi no mājām veselu mēnesi. Bija ēdusi konservus, bet pirms pāris dienām tie beigušies. Asaru pilnām acīm viņa saņēma mani aiz rokas:

– Jūs zināt, dēliņ (tā arī uzrunāja – uz jūs un „dēliņ”), es no mājām izgāju, lūdzot Dievu: „Sūti man, Debesu Tēvs, kaut simts rublīšus ēdienam!”. Bet jūs man tik daudz visa kā nopirkāt!

– Pārsteidza tas, ka māmuļa dzīvoja labā biznesa klases mājā. Uzzināju, ka mājokli iedevusi valdība, kad hruščovene, kurā viņa dzīvojusi, nojaukta. Dzīvojusi kopā ar dēlu, bet pirms sešiem gadiem to apglabājusi. Interesanti tas, ka mājā dzīvo daudz nodrošinātu cilvēku, kuri pazinuši viņas dēlu un viņu redzējuši, arī to, kā ģērbusies viņa ziemā, jādomā, redzējuši.

Uz grīdas dzīvoklī kartons, jo visu sadzīves tehniku savākušas viņas māsa un tās vedekla. Tagad gaidot, kad varēs dzīvokli dabūt.

Es saprotu, piemēram, kāpēc naudas no pensijas nepietiek ēdienam: komunālie maksājumi par dzīvokli šajā namā un viss pārējais maksā vismaz divas reizes vairāk nekā piecstāvenē, bet cita mājokļa vecenītei nav, mainīt uz ko citu baidās, jo vecu cilvēku var apmānīt.

Es nesaprotu ko citu…

Viņas produktu groziņš, pateicoties kuram viņa mēnesi dzīvos, maksāja 2000 rubļus. mājai ir 2 kāpņu telpas un 19 stāvi. Vai tiešām „nabaga” iedzīvotāji nevar samesties, lai neļautu nomirt vecajai sieviņai badā.

Un kādai vēl vecenītei – viņa kādreiz strādājusi Centrālajā zinātniski pētnieciskajā kosmonautikas institūtā, bijusi zinātniskā līdzstrādniece, zinātņu kandidāte. Pat Lielajā teātrī kādreiz dziedājusi. Apskatījos jaunības dienu fotogrāfijas – kāda skaistule bijusi! Un tādas vecumdienas…

Māsa piezvana reizi pusgadā, lai uzzinātu, vai viņa nav nomirusi. Klausuli noliek ar lāstiem, ka tevi…” Tāpēc, ka viņai ir mazdēliņš ar ģimeni, kuram dzīvokli vajag.

Man nevajag pateicību, bet es nolēmu, ka lai vai kas, bet būs šai tantiņai gan ēdiens, gan apģērbs, un arī uz sanatoriju viņa aizbrauks. Un savu māsu, iespējams, pat pārdzīvos!

Uz atvadām dzirdēju tik daudz labu vārdu… Nezināju, vai valdīt asaras vai apraudāties. Pateicu tik, ka reizēm pienākšu.

Palīdzēsim tādiem, ierēdņu pamestiem cilvēkiem. Reizēm vajag pavisam maz, lai kādu darītu, ja ne gluži  laimīgu, tad vismaz priecīgu.