Par to Pegija uzzināja no vīra.  Viņš nevarēja sievu sazvanīt (telefons taču bija izslēgts), tāpēc zvanīja uz aviokompāniju. Tur gadījumu novērtēja kā ļoti svarīgu, tāpēc pa rāciju palūdza pilotu atgriezties.

Kamēr laineris atgriezās Čikāgā, „Southwest Airlines” pieteica viņai biļeti uz Denveru. Kamēr reiss tika gatavots, sievietei tika atvēlēta atsevišķa uzgaidāmā zāle.

Denverā Pegiju vēl pabaroja, nogādāja viņas bagāžu uz norādīto adresi. Starp citu, visu to aviokompānija darīja par velti. Nevienu centu par to neprasīja. Iedzīvoties uz kāda nelaimes aviokompānija uzskaitīja par zaimošanu.

Šis stāsts ir ar laimīgām beigām. Pegijas dēls sāk atveseļoties, viņam jau ir krietni labāk, viņa dzīvībai vairs briesmas nedraud. Pegija nezina, kā pateikties aviokompānijas darbiniekiem par palīdzību. Viņa atstāja pozitīvu atsauksmi par šo aviokompāniju vairākos saitos. Ule uzskata, ka tas ir mazākais, ko viņa varēja izdarīt.

Reizēm finansiāls izdevīgums pārmāc cilvēcīgumu. „Southwest Airlines” šajā gadījumā zaudēja ne vienu vien tūkstoti dolāru, toties viņi palīdzēja mātei būt kopā ar viņas bērnu stundā, kad viņas klātbūtne bija vienkārši nepieciešama.