Vēroju reiz šādu ainu. Vasara.. Karstums. Autobuss cilvēku pilns. Sēž tajā arī večiņa, tāda mīļa, pats labestības iemiesojums. Līdzās tai meitene. Kleitiņa īsa, pusmugura kaila, tetovējumi viens uz otra. Večiņa raugās tetovējuma rakstos.

– Ko skatāties? Ļoti interesanti? Jūsu laikos tetovējumu nebija? – „uzbrauc”

– Nē, meitiņ. Bija. Viss bija. Tikai es 20 gadus universitātē ķīniešu valodu pasniedzu un nu nekādi saprast nevaru.

– Ko nevarat saprast? – smejas meitene.

– Kāpēc tev uz kakla rakstīts ”atkārtoti nesasaldēt”?

– Vairāk daiļava neizdvesa ne vārda un nākamajā pieturā izleca no autobusa…