– Tieši tā. Vēlaties apskatīt māju?

Klaidonis pamāja ar galvu un sekoja sievietei, kautrējoties par savu izskatu, kurš nekādi neiederējās šajos apstākļos. Viņa veda viņu, rādīja istabas, skaidroja, kas kur atrodas, un pēc tam pajautāja:

– Nu kā? Ņemsiet?

– Saņēmis dūšu, klaidonis pajautāja:

– Ņemšu. Tikai atļaujiet pajautāt? Kāpēc jūs to pārdodat?”

Sieviete pacēla uzacis  un ar šķelmīgu smaidu sejā atbildēja:

– Redziet, mans vīrs nesen nomira un viņa testamentā bija rakstīts, ka man šī villa jāpārdod un nauda jāieskaita viņa mīļākās kontā. Jūs taču saprotat, mirušā vēlme ir likums. Sludinājums stāvēja pus gadu un jūs esat pirmais un vienīgais, kurš uz to atsaucās. Nu labi, iekārtojieties. Rīt atnāks mans advokāts, nokārtos visas dokumentu lietas.

– Un aizgāja. Bet klaidonis vēl ilgi skatījās uz aizejošo sievieti, kura izmainīja viņa likteni.

Šī stāsta morāle ir pavisam vienkārša: reizēm, lai aizsniegtu zvaigznes, vajag tikai nedaudz pastiept roku. Dzīvē iespējas ir visapkārt un mūsu uzdevums ir saskatīt tās un nepalaist garām!