Miša pastāstīja, ka viņa tēvs cietumā nomiris. Bet mamma ārstējas no narkomānijas. Viņš atcerējās, kā knapi dzīvi nonākuši bērnu namā. Pēc tam, ar visu augumiņu pagriezies pret mani, viņš saka ātri čukstēt:

„Reiz es pa televizoru skatījos briesmīgu pārraidi. Tur runāja par to, ka atbrauc cilvēki no svešām valstīm, adoptē bērnus, izved tos no mūsu valsts un pārdod viņus orgāniem! Es vēroju savus jaunos vecākus!”

Ļenkai viņi patīk. Es arī cenšos viņiem iepatikties! Varbūt viņi tomēr būs labi? Kā tu domā? Es pamanīju, ka tu skatījies uz mums pirms izlidošanas.”Biju šoka par šādu notikumu gaitu. Puisēns vēlējās uzzināt manu viedokli. Visādas domas jaucās man pa galvu.

Vēl pavisam mazs bērns, bet jau pārdzīvo tik sarežģītus dzīves brīžus. Es saņēmos un teicu Mišam, ka viņa jaunie vecāki izskatās jauki un kārtīgi cilvēki. Zēns atviegloti nopūtās un mierīgi aizmiga. Nedaudz vēlāk vīrietis, kuru biju uzskatījis par bērnu tēvu, maigi paņēma uz rokām mazo, aizmigušo puisēnu.

Es vērīgi raudzījos, kā viņš to dara un ap sirdi man palika viegli. Tuvojoties Barselonai, es lūdzu Dievu par Mišu un viņā māsiņu. Lai šoreiz jums, bērni, paveicas ar labiem vecākiem!