“Kāpēc visiem ir mammas, bet manējo Dieviņš aiznesa? Kāpēc bērnus no dārziņa paņem mammas? Kāpēc visiem ir mammas? Man viņas pietrūkst.” Tā meitiņa jautāja tētim.

Asariņas līst straumēm, acīs cerība. Tētis meitu maigi apkampa: ”Mīļā, reizēm gadās tā, māmiņas nav mūžīgas, māmiņa vienmēr ir ar tevi, viņa vienmēr ir tavā sirsniņā! Vienkārši tur, debesīs arī ir bērniņi.

Viņiem nav ne māmiņu, ne tētu, viņi visi ir bārenīši. Viņi bieži raud, jo viņiem nav māmiņas. Un nolēma Dieviņš viņiem aizsūtīt mūsu mammu!

Mēs ar tevi vienmēr esam draudzīgi, kaut reizēm arī mums ir grūti. Lūdzu, pasmaidi un saproti, Tu esi mana balva! Pie sevis tikai nodomāja: “Tik ļoti līdzīga mammai!”

Meitiņa ar dūrītēm asaras slaukot, brīdi paklusēja, tad atbildēja: ”Es zinu. Ja jau tā, tad labi, lai tā ir, es jau esmu liela, un pie tam, man ir mans mīļais tētis!”

Teiksiet, ka tas ir gatavais murgs? Nē, diemžēl tā mēdz būt. Ir tādi tēvi, tētiņi.

Tādiem tēviem gods un slava. Bērnus viņi nepamet, nekur mierinājumu nemeklē.

Veiksmi, laimi un pacietību viņiem!