Piedzima spēcīgs puišelis, kuru tūdaļ pat mātei atņēma. Vairāk Katja viņu neredzēja. Jau bez tā pelēkā dzīve turpinājās pa vecam.

Pagāja trīsdesmit gadi. Jekaterina Ivanovna strādāja par galveno grāmatvedi poliklīnikā. Sava amata dēļ viņa pazina visu personālu no un līdz.

Reiz viņai pateica, ka pie viņiem par terapeitu atnācis strādāt jauns vīrietis, kurš nezin kāpēc ir ļoti līdzīgs viņai.

Katja atrada lietišķu iemeslu, ieiet pie viņa. Un viņa apjuka, šķita, ka viņa raugās spogulī. Mātes intuīcija lika sirdij teju vai no krūtīm lekt laukā.

Sieviete uzzināja par jauno darbinieku visu. Precējies, ir divi bērni, audzis bērnu namā. Katja juta, ka tas ir viņas dēls. Bet kā lai to pārbauda, kā ieminēties viņam par to? Nenācās to darīt, jo Eduards pats pienāca pie viņas un pajautāja tieši: ”Jūs esat mana māte?” Sieviete apraudājās. Viņi izdarīja DNS testu.

Kamēr gaidīja testa rezultātus, par kuriem abi pat nešaubījās, Eduards iepazīstināja māti ar savu ģimeni – sievu un bērniem.

Tests bija pozitīvs. Māte un dēls pēc trīsdesmit gadiem atguva viens otru. Pluss Eduardam par to, ka viņš nekad un ne reizi neko nepārmeta mātei.

Bet viņa aizgūtnēm izbaudīja savu aizkavēto mātišķību un savu jauno mātes un vecmāmiņas statusu.