Bērnībā Katja bija klusa meitene, reizēm pat pārāk klusa.

Kautrīga, lēnīga un pie tam ar brillēm. Kādai gan vēl viņai būt.

Un izauga viņa ne pavisam ne kā baltais gulbis. Pelēkā pele un tikai. Ne jau visiem zvaigznes no debesīm ķert. Mācījās, auga, strādāja. Tiesa gan, neapprecējās. Reti kurš uzmanību pievērsa.

Bet tie, kuri pievērsa, bija vai nu nelieši vai arī Katja tā kautrējās, ka vairāk par vienu tikšanos kafejnīcā, nekas vairāk nenotika.

Kādu reizi pēc tāda randiņa kafejnīcā meiteni piedzirdīja un aizveda. Kā caur miglu, Katja drīzāk redzēja, nekā sajuta, ka viņu izģērbj un iemet gultā.

Atjēdzās viņa jau uz ielas, uz soliņa. Bija tumša nakts. Viņu tā purināja, it kā caur viņu būtu palaista elektriskā strāva.

Pēc laika noskaidrojās, ka Katja ir stāvoklī. Mātei, pie kuras viņa dzīvoja, Katja neko neteica – nobaidījās. Un vispār visu šo laiku viņa dzīvoja kaut kādā nolemtībā.

Vēlak viss nāca gaisma, bet abortu taisīt jau bija par vēlu. Ģimenes padomē tika nolemts, ka jādzemdē, bet bērns jāatstaj dzemdību namā.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!