Kādu dienu es braucu mājās no darba un mana mašīna iestrēga sniegā. Bija jau vēls, palīdzību lūgt nebija kam un es jau sāku zvanīt tehniskajai palīdzībai, kad pēkšņi no tumsas iznāca divi cilvēki.

Tie bija divi bezpajumtnieki, vīrietis un sieviete. Viņi piedāvāja palīdzību par nelielu atalgojumu.

Kad mana mašīna tika izstumta, es samaksāju cilvēkiem un braucu mājās. Pa ceļam man nelika mieru doma: kur es šos cilvēkus esmu redzējusi?

Es domāju ilgi. Un tad es sapratu, ka tā ir mana māte un patēvs. Es strauji nobremzēju un paliku uz ceļa, kā iemieta.

Nekā nevarēju saprast, ko man tagad darīt? Nedaudz pastāvējusi, apgriezu mašīnu un braucu atpakaļ. Māti un patēvu es atradu uz ceļa. Apturēju mašīnu un teicu mātei, lai kāpj mašīnā. Viņa paklausīgi iekāpa, kaut gan vēl aizvien mani nepazina. Patēvs palika ceļa malā.

Kad mēs pārbraucām mājās, es māti nomazgāju, iedevu tīras drēbes un kad mēs jau sēdējām virtuvē, māte man pajautāja: Kas jūs esat un kāpēc man palīdzat?

– Esmu tava meita, mamm, un negribu pret tevi izturēties tā, kā tu kādreiz izturējies pret mani. Lai kāda tu arī nebūtu, tu esi mana māte.

Māte paskatījās man acīs un klusām sāka raudāt.

– Es zinu, to, ko es izdarīju, nevar piedot, bet tu tomēr pacenties, ja vari, piedod man, – teica māte un grasījās aiziet.

Es apturēju viņu un teicu: Tev es piedot varu, bet patēvam nekad.

Tagad mamma dzīvo pie manis un viņu vairs pazīt nevar. Viņa atmeta dzeršanu, mēs atjaunojām viņas dokumentus, nokārtojām pensiju. Es spēju piedot savai mammai.