Lai kāda tu arī nebūtu, tu vienalga esi mana māte.

Kad man bija četri gadiņi, tētis aizgāja no mums pie citas sievietes. Tad mamma sāka dzert un kādu dienu pārveda mājās citu vīrieti.

Viņš bija alkoholiķis, taču mamma ticēja, ka viņš dzeršanu atmetīs, sāks strādāt un viss būs labi. Tēvocis Viktors dzert nepārstāja, gluži otrādi, mamma sāka dzert kopā ar viņu, aizdzērās tik tālu, ka viņu padzina no darba.

Naudas mājās nebija, tiesa, pudelei atradās vienmēr, reizēm arī uzkožamos atnesa. Kad uz galda kaut kas palika, tad tika arī man, arī  tad, ja patēvs vēlāk neatrada savu uzkožamo, sāka uz mani kliegt, lai es neko neuzdrošinos aiztikt.

Mamma centās mani aizstāvēt, kaut kā palīdzēt, bet patēvs kliedza arī uz viņu. Par mani viņš teica: es negrasos viņu barot. Un kādu dienu es nonācu bērnu namā.

Tur es saņēmu labu izglītību, iestājos institūtā un pabeidzu to ar izcilību. Valsts deva man dzīvokli, man izdevās iekārtoties labā darbā, bet ne uzreiz.

Iesākumā strādāju par oficianti kafejnīcā, netālu no mājām. Vēlāk mani ievēroja kafejnīcas saimniece un novērtēja manas zināšanas. Pēc tam mana karjera sāka virzīties augšup. Tikai gada laikā no vienkāršas oficiantes es pacēlos līdz kafejnīcas pārvaldniecei, bet pēc trijiem gadiemes jau pārvaldīju veselu restorānu tīklu.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!