Saša sēdējis pie stūres un raudzījies naktī. Pēkšņi izdzirdējis troksni. Tādu dīvainu, it kā par ugunsgrēku vēstošu. Taču ne pārāk skaļu, un kas vēl interesanti, ka pavisam tuvu. Saša sācis domāt, centies saprast no kurienes var nākt tādas skaņas.

Varbūt kāda govs ar zvaniņu apmaldījusies?

Skaņa neatkāpās, sekoja vilcienam. Paralēli kabīnei. Neizturēja Saša, apturēja vilcienu. Izkāpa no lokomotīves, gāja skatīties, drošības pēc stellatslēgu līdzi paņemdams. Skaņa izbeidzās.

Saša pagriezās, lai atgrieztos kabīnē un pēkšņi savā priekšā, apmēram metra attālumā, ieraudzīja vecenes siluetu. No pārsteiguma pat salecās. Roka vecenei bija nūja, kurai galā piesiets zvaniņš. Večas roka viegli drebēja, zvaniņš knapi dzirdami skanēja.

-Izslēdz lukturi..- klusā, vēja sanoņai līdzīgā balsī teica veča.

Saņa no bailēm paklausījis, lukturi izslēdza.

-Kas jūs esat?- viņš jautājis.

-Tu mani neatceries, un tas ir labi- atbildējusi vecā- Tu Sašeņka, ej uz priekšu, tur pārmija kļūdas pēc nepareizi pārmīta. Tu izlabo. Tūlīt dispečers tev liks ātrumu palielināt, un bēda būs liela…

– Kā jūs to zināt?- Saša brīnījās.

Pēkšņi dzird, troksnis, šņākoņa… balsis. Atvēris acis, izrādās uz mirkli piemidzis.

Pa rāciju dispečers sauc. Lūdz samazināt ierašanās laiku par 20 minūtēm. Arī palīgs pamodies un dzirdējis dispečera teikto.

Tā vietā, lai palielinātu ātrumu, Saša nobremzējis. Paņēmis lauzni un stellatslēgu un devies uz priekšu.

Viss bijis, kā veča teikusi. Pārmija nobloķējusies, tālāk sliedes pagrieztas… droša nāve. Ar lauzni aizķēris pārmiju pagriezis, un devies uz kabīni, lūgšanu skaitīdams.

Te Saša stāstu pabeidza, nopūtās un noteica…

– Vēlāk es atcerējos, kur to veču biju redzējis. Tā bija mana vecmāmiņa, kura nomira, kad man bija 5 gadi.

Ticu viņam, nezinu kāpēc, bet ticu…