Gandrīz mistisks gadījums notika ar manu bērnības draugu Sašu. Izklausās viss šis stāsts diezgan briesmīgs un dīvains, taču man gribas tam ticēt.

Agrāk nekad no viņa nekādus melus un izdomājumus neesmu dzirdējis. Saša jau daudzus gadus strādā par kravas vilciena mašīnistu.

Pats es no tā visa neko daudz nesaprotu, un turpinu vien brīnīties, kā šis braucamais velk tādas kravas, bet man ir skaidrs, ka inerce tam ir briesmīga.

Kad aiz tevis ripo simts un vairāk vagonu, tad laicīgi apstāties ir gandrīz vai nereāli.

Un tuvākajos simts metros arī. Ja uz sliedēm apzināti uzliktu ko tādu, kas nodzītu lokomotīvi no sliedēm, tad aizlidotu ne tikai pati lokomotīve, bet arī daudzi vagoni.

Tad nu par pašu notikumu…

Saša bieži bija stāstījis dažādas briesmu lietas par savu profesiju, taču tās parasti bija sadzīviskas.

Piemēram, kāds uz dzelzceļa notriekts, kāds atbrīvots no darba vai kāds skandālu sarīkojis.

Bet šajā reizē viņš ilgi klusēja, līdz kamēr mūsu puslitrene bija gandrīz tukša.

-Klausies – viņš teica- notika kaut kas tāds, ko ar prātu aptvert nevar…

– Atkal kāds notriekts naktī?

-Nē – viņš atmeta ar roku – Sliktāk, vai arī labāk, pats nesaprotu…

Iedzēris vēl vienu glāzīti, viņš sāka stāstīt…

Piekabinājām sastāvu un devāmies mājupceļā. Laika ziņā diezgan krietni pasteidzāmies, bet dzelzceļš, kā zināms, necieš nekādas grēkošanas.

Naktī meža vidū nestāvējām, lēnām kustējām, ātrums 10-15 km/stundā.

Priekšā bija automātiskā pārmija. Viens ceļš veda uz pamestām dzirnavām – pa kreisi, otrs – pa labi – uz centrālo staciju. Līdz pārmijai bija palicis kāds puskilometrs, bet mans palīgs bija aizmidzis telefonā, spēlītes spēlēdams.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!