Es nespēju noticēt tam, kas notiek manā ģimenē.

Piedevu vīram, es ļoti viņu mīlēju un zinu, ka arī viņš mani mīl, bet mums bija bērni, meitenes pat gulēt negāja, kamēr tētis nebija pastāstījis kādu stāstu vai pasaku. Tieši tētis, nevis es.

Kādu dienu es satiku savu draudzeni, kuru nebiju satikusi kopš institūta beigšanas, viņa strādāja bērnu namā.

Mēs iegājām kafejnīcā, un es ieraudzīju, ka mans vīrs tur sēž ar gadus piecus vecu puisīti, un sapratu, ka tas ir mana vīra dēls.

Mana draudzene man teica:

-Dzīvu vecāku bārenis, – un norādīja uz manu vīru un puisīti.

Viņa pastāstīja, ka puisēna māte apprecējusies un aizbraukusi uz ārzemēm, bet tēvam esot cita ģimene – tā nu sanāk, ka vecāki dzīvi, bet bērns ir bārenis.

Pasēdējām ar draudzeni, tad viņa aizgāja, es piecēlos, piegāju pie vīra un pajautāju:

– Mani mīļie vīrieši, vai nebūtu mums laiks doties mājās?

Koļa uz mani paskatījās un es saskatīju viņa acīs bailes, nesapratni, bet, kad pasmaidīju, viņš apraudājās, pieskrēja man klāt, apkampa un teica:

-Māmiņ, es zināju, ka tu mani paņemsi uz mājām!

Apkampu šo puisīti un sapratu, ka es vairāk nevienam viņu neatdošu.

Mēs bērnu adoptējām, tagad mums ir trīs bērni, meitenes  ātri  iemīlēja Koļeņku. Bet šis bērns nu ir laimīgakais bērns mūžā.

Tikos ar bērna vecmāmiņu, viņa man pastāstīja, ka viņas meita nekad nav manu vīru mīlējusi, bet puisēnu pat ienīdusi.

Toties tagad mūsu dēlam ir cilvēki, kas viņu ļoti mīl.

Pagājuši jau daudzi gadi, meitenes ir izaugušas un apprecējušās, viņām viss ir labi, dēls beidz mācības medicīnas institūtā, mēs ļoti lepojamies ar saviem bērniem.

Domāju, ka rīkojos pareizi, ka mana vīra dēls no citas sievietes ir ieguvis ģimeni, kas viņu mīl.

Nedrīkst bērni, kuriem ir dzīvi vecāki, būt par bāreņiem, tas ir liels grēks.