„Es gan nestrādaju tur ilgi. Nespēju skatīties uz to cietumu. Delfīni starplaikos starp uzstāšanās numuriem vienkārši nekustīgi guļ un, ticiet man, viņi nejūtas labi. Ir sajūta, ka viņiem dzīve galīgi nešķiet mīļa. Viņi vienkārši guļ, purniņus atspieduši pret barjeru, kura uz visiem laikiem norobežojusi viņus no dzimtās mājas – jūras.

Es domāju, ka tajos brīžos viņi domā par to, ka viņi vairs nekad neredzēs jūras plašumus, nevarēs ienirt dzelmē, nevarēs parotaļāties ar viļņiem. Šis briesmīgais vārds – NEKAD! Bet mēs skatāmies un priecājamies, mums ir labi un jautri. Delfīnus noķēra jūrā, tāpēc, ka viņi cilvēkam uzticas, viņus vienkārši aizveda uz delfināriju un uz visiem laikiem padarīja par ieslodzītiem klauniem.

Ticiet man, ilgi viņi tur nedzīvo. Un jau tiek gatavoti jauni „klauni”, kad šie nomirs aiz ilgām un bezcerības! Šajā cietumā viņi dzīvo starp savām fekālijām, turpat atrodas arī cilvēki, kuri atbraukuši, lai viņu slimie bērni pabūtu kopā ar delfīniem. Naivie.

Diez vai delfīnu fekālijas ir ārstnieciskas. Bet, lai ūdens neziedētu un nesmirdētu, to „bagātina” ar hloru! Vai tās būtu ārstnieciskās vannas delfīniem un bērniem? Galvenais, lai ūdens izskatītos kristālskaidrs, pārējais vadību neinteresē!

Kaut gan, interesē gan. Interesē, cik cilvēki ir ieradušies apskatīties šovu. Direktors ik pēc stundas skrien uz kasi, lai noskaidrotu, cik daudz naudiņas tur jau ir. Kā dēļ to visu dara? Cilvēku priekam? Ha! Nē jau. Nauda! Lūk, kas ir svarīgākais!

Dzīvnieki netiek žēloti: reklāma, video, bukletiņi. Galvenais, lai nāktu vairāk cilvēku, jo drīz jāpērk jauni delfīni, bet viņi nav lēti (malumednieki, pārvadāšana, dresēšana, dokumentu viltošana, ierēdņu uzpirkšana). Forumos cilvēki bieži raksta, ka mīl dzīvniekus.

Ja patiešām mīlat, neejiet skatīties uz viņu lēno nāvi, neceliet aplausu vētru šiem ieslodzītajiem. Viņus mēs vairs neizglābsim, bet mēs varam izglābt tos, kas vel ir jūrā. Jo, ja mēs  neiesim skatīties šos šovus, bizness kļūs neienesīgs un tas tiks likvidēts!

Mums liekas, ka delfīni smaida, bet tā nav, tas ir vienkārši  tāds mutes griezums un nekas vairāk. Delfīni „smaida” arī tad, kad viņiem sāp. Tas ir nolemto smaids. Viņi bija jūras valdnieki, bet kļuva par klauniem cietumā. Ceru, ka kāds mani sadzirdēja. Paldies!”

Ja godīgi, es apstulbu no izlasītā. Es pat iedomāties nevarēju, ka tāda varētu būt sagūstīto delfīnu dzīve. Vārdi, ko teicis cilvēks, kurš ir pieredzējis nežēlīgu attieksmi pret delfīniem, paver plašāku un patieso redzējumu.

Pastāsti šo stāstu arī citiem! Lai cilvēki zina, par ko viņi maksā naudu, kad skatās krāšņos šovus ar delfīniem.