Ledus salūza, ledus salūza! – kliedza bērneļi krastā. Saskrēja pieaugušie arī. Natālija izbailēs sastinga. Ledus gabals, uz kura viņa stāvēja, atdalījās un lēnām sāka virzīties pa straumi. Natālijai bija vēl iespēja izglābties, taču viņa apjuka un zaudēja laiku. Krasts attālinājās aizvien vairāk. Sapratusi, kas notiek, Natālija sāka skaļi kliegt. Kaimiņi skraidīja gar krastu, meklēja laivu vai striķi.

Pēkšņi krastā izskrēja izspūrusi Katja. Daudz nedomājot, viņa mērķtiecīgi sāka lekt no viena ledus gabala uz otru. Attālums starp māti un meitu strauji mazinājās. Natālija vicināja rokas un kliedza:

– Katjuša, stāvi! Nenoturēsies ! Abas noslīksim!

Taču drosmīgā meitene turpināja savu bīstamo ceļu un drīz vien bija līdzās mātei. Viņa paņēma māti aiz rokas un pārliecināti treica:

-Māmiņ, mierīgi! Dievs mums palīdzēs!

Katjuša uzmanīgi vēroja ledus gabalu pārvietošanos un, līdz ko radās izdevība lekt, komandēja:

– Uz priekšu!

– Māte un meita pārvietojās no viena ledus gabala uz otru un drīz vien bija krastā. Meitenei nācās ar spēku vilkt sev līdzi pārbijušos Natāliju. Kad abas tika krastā, tad nevienai, ne otrai vairs nebija spēka, viņas nokrita zemē. Kaimiņi palīdzēja abām nokļūt mājās.

Vēl ilgi visi atcerējās un runāja par šo gadījumu, sajūsminājās par trauslās meitenes drosmi un attapību. Pēc šī gadījuma vairs nevienam nekad nepagriezās mēle nosaukt meiteni par pieņemto bērnu.