Katjušai bija tikai divi gadiņi, kad gāja bojā viņas māte. Visi kaimiņi žēloja mazulīti, bet ko ar viņu darīt, nezināja. Laukos visiem savi pašu bērni. Nolēma atdot meitenīti uz bērnu namu. Te pēkšņi Natālija Semjonova paziņoja, ka viņi ar vīru paņems meitenīti pie sevis, lai arī pašiem jau četri savi mājās.

– Ko tu, Natālij, – visi teica, jums pašiem savi četri, tos vajag pabarot, apģērbt un izaudzināt, bet te vēl sveša.

– Tiksim galā, bikli iebilda Natālija, – vietas pie galda visiem pietiks. Sieviete paņēma mazulīti uz rokām un aiznesa mājās.

Katjuša bija bērniņš bez problēmām. Viņa nebija kaprīza, klausīja jaunos vecākus, reti slimoja. „Labi ļaudis”, protams, parūpējās, lai meitenīte uzzinātu, ka viņa ir pieņemts bērns. Katjuša nebēdājās par to, bet vēl vairāk pieķērās mammai un tētim. Viņa bieži piespiedās Natālijai un čukstus teica:

– Māmiņa mana! Visīstākā, vismīļākā!

Īstie bērni ātri izauga, aizbrauca, kur kurais. Tikai skolniecīte Katjuša palika līdzās. Viņa izauga par skaistu, smaidošu meiteni ar lielām zilām acīm un atvērtu dvēseli.

Katjuša labprāt palīdzēja mātei saimniecībā. Ar katru darbu tika galā veikli un ātri. Tie, kas kādreiz centās Natāliju atrunāt paņemt meitenīti, tagad viņu apskauda. Kādu dienu agrā pavasarī Natālija devās uz upi skalot veļu. Ledus šķita vēl stiprs. Sieviete jau gribēja ķerties pie darba, bet te pēkšņi atkanēja skaļš krakšķis, strauji izveidojās plaisa, kura kļuva aizvien lielāka…

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!