Es raudāju, taču atteikties no bērna negrasījos, cerībā, ka pēc dzemdībām nekas neapstiprināsies, taču brīnums nenotika. Mans puisītis piedzima ar nopietnām novirzēm, kuras bija daudz sarežģītākas, nekā bija domāts.

Piespiedu brīvprātīgā kārtā, var teikt, mani piespieda atteikties no bērna, argumentējot ar to, ka viņš vienalga nebūs dzīvotājs, un ilgi nevilks.

Tā arī notika. Mēs gājām pie dēla uz reanimāciju divus mēnešus, un pēc tam viņa vairs nebija. Bezgala grūti bija mums ar Andreju pēc tāda zaudējuma. Par vēl  vienu bērnu mēs vairs pat nesapņojām.

Bet vēlme audzināt vēl vienu bērniņu bija milzīga un mēs sākām domāt par adopciju. Tiesa līdz tam pagāja vēl seši gadi.

Saņēmuši ilgi gaidīto atļauju, mēs ar Andreju steidzāmies uz bērnu namu. Mums noteikti vajadzēja puisīti, vēlams tāda vecuma, kā tagad būtu mūsu dēliņš – aptuveni seši – septiņi gadi.

Paziņojām par savu vēlmi bērnunama direktoram Georgijam.

Padomājis, bērnu likteņu vadītājs piegāja pie skapja ar audzēkņu personīgajām lietām un paņēma vienu no tām.

Starp oficiālajiem dokumentiem bija arī saburzīta rūtiņu papīra lapiņa, uz kuras nepārliecinātā pirmklasnieka rokrakstā bija kaut kas uzrakstīts.

– Varbūt jūs ieinteresēs šī ievainojamā būtne? Ne visi bērni tik ļoti pārdzīvo vientulību, bet šis bērns patiešām cieš.

Bilde

Mes sākām lasīt vēstuli, kas bija adresēta mammai:

“Mīļo māmiņ, man nav vairs spēka gaidīt tevi. Es katru dienu skatos pa logu un gaidu, kad tu atnāksi. Man nav vajadzīgas nekādas rotaļlietas, es gribu mājās. Kāpēc tu mani dzemdēji, mamma, ja es tev neesmu vajadzīgs?”