Anna bija apjukumā, viņa nesaprata, ko viņai saka ārsts. Šorīt viņai palika slikti – sāpēja vēders. Tik stipri, ka viņa saprata, ka līdz poliklīnikai viņa neaizies, tāpēc izsauca ātro palīdzību. Ārsts, uzklausījis viņu, tikai pasmaidīja un lika taisīties.

Anna bija pārsteigta, secinot, ka ātrās palīdzības mašīna iebrauc dzemdību nama teritorijā, bet lielākais pārsteigums viņu gaidīja uzņemšanā, kur ārsts pateica, ka mazulis tūlīt pat dzims un viņiem ātri jādodas uz dzemdību zāli. Sievietei sākās histērija:

– Kas tie jums par tādiem jokiem? Kādas dzemdības, dakter? Man jau gandrīz gadu ir klimakss! Palīdziet, man patiešām sāp.

Nu bija kārta ārstam būt pārsteigtam – viņš negaidīja, ka topošā māte nezina par savu grūtniecību. Vēl to varētu saistīt ar lieko svaru un to, ka viņai nav bijuši bērni. Taču skaidrot kaut ko nebija laika – nāca jau galviņa, nebija laika vairs ne apskatei, ne sarunai.

Annu aizveda uz dzemdību zāli un pēc dažām minūtēm pasaulē nāca spēcīgs puisītis, kurš sāka kliegt. Kamēr bērnu ārsti apskatīja mazuli, vecmāte kaut ko pateica ārstam, bet Anna atkal sajuta sāpes. Vēl pēc piecām minūtēm brālītim sekoja māsiņa.

Anna tajā laikā bija pamatīgā pārsteigumā un vienkārši klusējot pildīja medpersonāla norādījumus.

Ārsti patiesi baidījās par viņas psiholoģisko stāvokli – vai nu joks, vēl pirms pusstundas nezināt neko par savu grūtniecību un pēkšņi kļūt ar divu bērnu mammu.

Viņu satraukumam nebija pamata. Apmēram pusstundu pēc dzemdībām sieviete palūdz parādīt mazuļus un apraudājās. No prieka. Tajā pašā brīdī uzņemšanā raudāja arī jaunais tēvs.

Vai nu joks – divdesmit piecus gadus censties tikt pie bērna, samierināties ar neveikšanos un uzzināt, ka nu pēkšņi tev ir gan dēls, gan meita.