Deivids Rozenmans – terapeits un docents no Ročesteras, Minesotas štats, ASV. Viņš ir arī divu bērnu tēvs. Kad kādu rītu viņš veda savu 9-gadīgo meitu uz kafejnīcu, viņš pat nenojauta, ka ar viņu notiks kas tāds, kas aizkustinās tūkstošiem ļaužu visa valstī.

Kad tēvs ar meitu atbrauca uz kafejnīcu, viņš grasījās palasīt ziņas, kamēr viņa meita brokastoja un pabeidza uzdevumu adīšanā, bet meita palūdza, lai viņš vienkārši ir kopā ar viņu.

Tā vietā, lai atmestu ar roku un turpinātu lasīšanu, kā izdarītu daudzi citi tēvi, šis tēvs nolika malā avīzi un pavadīja laiku ar meitu. Viņi jauki tērgāja, smējās, dalījās ar idejām – vienkārši sakot, baudīja viens otra klātbūtni.

Kad Deivids pienāca pie galdiņa pēc rēķina apmaksas, viņš ieraudzīja uz galda zīmīti, ko bija rakstījusi nepazīstama sieviete. Tās tekstu, kas viņu aizkustināja līdz sirds dziļumiem, viņš nopublicēja. Pēc tam Deivids saņēma tūkstošiem pozitīvas atsauksmes, jūs sapratīsiet, kāpēc, kad izlasīsiet šo…

“Šorīt pēc savas meitas lūguma es vedu viņu uz kafejnīcu. Viņa paņēma līdzi adīkli, es – avīzi, klēpjdatoru un telefonu. Sēžot pie galdiņa, mēs grasījāmies darīt katrs savas lietas: viņai vajadzēja pabeigt adījumu, es gribēju pārbaudīt e-pastu, atbildēt uz vēstulēm, ierakstīt plānotājā nedēļas darbus un pārskatīt darba materiālus.  Viss tik pazīstami, vai ne?

Taču šodien meita man palūdza: “Tēti, vai tu varētu nelasīt avīzi un nepārbaudīt e-pastu? Mēs varētu vienkārši pabūt kopā?” Tieši tā arī viņa teica, es nepārspīlēju.

Un tā mēs šodien vienkārši bijām kopā. Viņa parādīja man, ko grib noadīt. Es atcerējos dienu, kad viņa piedzima. Pēc tam mēs minējām, vai pāri, kas sēž pie blakus galdiņiem, ir atnākuši uz satikšanos vai nē. Tad viņa stāstīja man par saviem draugiem un viņu kāmīšiem. Es skatījos, kā meita ēd savu brokastu sendviču un domāju, cik ļoti es viņu mīlu.

Es sapratu, ka viņai ir nepieciešama mana uzmanība, un tāpēc viņa tā centās to saņemt.

Pirms prom iešanas es aizgāju norēķināties par pasūtījumu un nopirkt kaut ko līdzņemšanai dēlam. Kad atgriezos pie galdiņa, ieraudzīju uz tā zīmīti. Meita teica, ka to atstājusi kāda sieviete. Viņa pajautājusi, vai es esmu viņas tēvs un tad zīmīti atstājusi. Es palūkojos apkārt, bet sievieti vairs neredzēju. Tad es izlasīju zīmīti. Svešinieces vārdi uz mani atstāja dziļu iespaidu. Es ceru, ka tie kļūs par stimulu arī citiem cilvēkiem.

Lūk, kas bija rakstīts zīmītē:

“Es strādāju skolā, kur daudzām meitenēm nav tēva, bet, ja arī ir, viņām nekad nav veltīts tik daudz uzmanības, kā jūs veltījāt savai meitai šajā svētdienas rītā. Jūs pat iedomāties nevarat, cik lielisku dāvanu jūs sniedzāt visiem skolotājiem, kuri māca jūsu meitu un mācīs vēl līdz pat izlaidumam.”

Lūdzu, negaidiet, kad jūsu bērni vai mīļie cilvēki lūgs jūsu uzmanību, kā to darīja mana meita – viņi var arī noklusēt. Negaidiet, lai jums atstāj tādu pašu zīmīti – tādi brīži dzīvē negadās bieži.

Es vienkārši lūdzu pārņemt šo manu pieredzi: atvēliet šodien kaut nedaudz uzmanības tiem, kurus mīlat. Bet, ja redzēsiet, ka kāds to dara, tad atstājiet šādu zīmīti – ticiet man, tas uz cilvēku atstās neticamu iespaidu.”