Apsveikumos bieži vien pavīdēja tēma par to, ka esmu „vecene ar olām”. Sāku reiz domāt, kad tad tas viss sākās…

Man toreiz bija 4 gadiņi. Dārziņa pusdienas mums iedeva sasmakušu buti.

Es atteicos to ēst, bet audzinātāja, noteikusies svarīgā pozā, pateica, ka kamēr zivi neapēdīšu, no galda prom netikšu.

Nabaga dārziņa kolēģi rīstījās, raudāja, bet ēda šo draņķīgo zivi. Bet es, iespiedusi elkoni galdā, nosēdēju pie galda visu kluso stundu, launagu man arī nedeva un pat nelaida uz tualeti. Solīja vest mani uz policiju un iesēdināt cietumā. Pat tad, kad visi gāja vakara pastaigā, es sēdēju pie galda noliekusies pār jau sen mirušo un sadalījušos auksto zivi manā šķīvī.

Vakarā atnāca mana mamma (visiem tika par ņirgāšanos par bērnu ) un aizveda mani mājās. Bet no rīta… no rīta izrādījās, ka mūsu grupa slēgta. Karantīna! Visi bērni bija saindējušies. Daļa slimnīcā, daļa mājās, bet netransportējamā stāvoklī.

Bet es veselu nedēļu atpūtos pie vecmāmiņas vasarnīcā, sauļojos, peldējos un ļoti labi apzinājos, ka ne vienmēr pieaugušajiem ir taisnība. Un ir jāprot savu viedokli aizstāvēt, neskatoties ne uz ko.

Tā sāka rūdīties manas „olas”…