Kāda Facebook lietotāja vārdā Līva Oliņa savā profilā dalījusies pārdomās un sajūtās, esot Phjončanas Olimpiskajās spēlēs. Tas, ko viņa ir uzrakstījusi, uzrunā tūkstošiem latviešu!

Līva saka:

“Es apraudājos brīdī, kad abas Korejas draudzīgi iesoļoja arēnā zem viena karoga, jo viņu politiķi bija kaut uz brīdi pastūmuši malā savus ego, apturējuši gadu desmitiem ilgo karu un rādīja skaistu žestu pasaulei, sežot viens otram blakus.

Visa arēna cēlās kājās un gavilēja cilvēka veselajam saprātam un mieram virs zemes. Es apraudos, redzot, kā krievu atlēti palīdz amerikāņiem, kā atlēti viens otram padod, pastumj un aizdod. Es katru reizi smaidu, kad krievu treneri nāk ar mani runāties kā ar savējo.

SAVĒJO! Kad Martins Dukurs neliedz padomu nevienam, kurš viņam to lūdz…

Es ar saviļņojumu vēroju, kā vietējie brīvprātīgie nežēlo sevi un dara visu iespējamo, lai mēs šeit justos labi. Nes atlētu somas, atver durvis un padod roku. Kā ved mani vēlu naktī mājās, kaut viņiem tas nebūtu jādara.

Tulko intervijas, kaut viņiem tas nebūtu jādara…

Un bez tā visa, katrs ir arī savas valsts patriots un atbalsta viens otru ceļā uz sapņiem. Atlēti ceļās rīta agrumā, lai sagatavotu kolēģu bobus treniņiem un ļautu saviem komandas biedriem ilgāk pagulēt, jo sacensības ir tikai vakarā.

Atlēti, neskatoties uz nogurumu un aukstumu, iet uzmundrināt citus savas valsts atlētus, jo zina, cik svarīgs ir emocionālais atbalsts. Esot šeit, esmu ieraudzījusi, cik daudz labsirdības, sirsnības un mīlestības ir pasaulē un mums vienam pret otru.

Pāri robežām un arī savas nācijas ietvaros. Un to visu piedzīvot bez konkurences… tas ir neticami skaisti! Un es sūtu šo sajūtu visiem tiem simtiem mājās Latvijā, kuri šēro Valsts prezidenta laba vēlējumus mūsu atlētiem, ņirgājoties par viņa angļu valodu.

Es sūtu jums visiem, visiem šo siltumu un līdzās pastāvēšanu un atbalstu, kas virmo šeit gaisā.

Mums viņa noderēs, lai mēs aizstāvētu un pastāvētu viens par otru ceļā uz kopīgu izaugsmi! Varbūt pamēģinām celt, atbalstīt un novērtēt viens otra ieguldījumu mūsu valsts un kopīgajā attīstībā?

Varbūt pamēģinām mīlēt viens otru? Un tad paskatāmies, cik tālu mēs kopā varam aiziet.”