Dārgie mamma un tēti! Ir pagājusi pirmā pilnā nedēļa manā jaunajā darbā. Man ir jauna skolotāja, jauna klase, jauns stundu saraksts un daudz jaunu draugu.

Šo visu jauno lietu sakarā man ir daudz izmaiņu un es cenšos to visu atcerēties. Kad es piekūstu, jūtos aizkaitināta vai apbēdināta, atcerieties, kā jums jūsu jaunajā darbā vajadzēja pielāgoties visam jaunajam. Atcerieties par savām bailēm.

Un tas jums palīdzēs saprast, kā es patlaban jūtos. Jūs man ļoti palīdzēsiet, ja līdzjūtīgi uzklausīsiet, sapratīsiet, atbalstīsiet, ļausiet man atpūsties un dāvāsiet man daudz mīlestības un uzmanības. Paldies jums par to ,ka dāvājat man mīlestību un rūpējaties pat mani. Ar mīlestību, Ādolfa Šī vēstule apturēja mani pusvārdā. Es to pārlasīju vēlreiz. Un vēlreiz. Jā, – es nodomāju. Es esmu slikta māte.

Parasti es neizjūtu mātišķu vainas apziņu, bet tajā rītā es sajutos kā drausmīga māte. Es kliedzu uz bērniem, jo viņi nevarēja atrast zābaku. Es gatavoju sviestmaizes, jo atkal jau dusmojos, ka skolā ēdiens ir drausmīgs. It kā misis K. būtu zinājusi, kam līdzinās mūsu rīti.

Un kā viņa zināja, ka tieši tāda vēstule man būtu jāizlasa tieši šajā brīdī? Nezinu, bet esmu priecīga, ka viņa tā izdarīja. Es jau grasījos pasaukt bērnu un atvainoties viņiem, bet virtuvē burtiski ielidoja Habss. Viņš bija saniknots. Viņš bija dzirdējis mūsu kliegšanu, čīkstēšanu un asaras un bija gatavs vīstīt dūres (pārnestā nozīmē, protams).

“Kas notiek? Kāpēc viss šis troksnis? Jūs esat gatavi kāpt mašīnā? Mēs nokavēsim!” Es saķēru viņu aiz rokas.

“Pirms tu vēl kaut ko teiksi, izlasi šo”, – es pasniedzu vīram misis K. vēstuli. Es vēroju viņa seju, kamēr viņš lasīja. Un nonāca pie tiem pašiem secinājumiem. Mēs bijām drausmīgā stāvoklī. “Kas”… – Habss iesāka, paceļot acis no vēstules. Bērni pārstāja meklēt zābaku un uzmanīgi lūkojās uz mums.

“Mēs esam drausmīgi”, – es nočukstēju.

“Jā, es zinu”, – vīrs atbildēja.

“Es nevaru atrast zābaku”, – Iečīkstējās Homērs.

“Es nevaru atrast savu žurnālu”, – iesaucās Ādolfa.

“Un ko mēs tagad iesāksim?” – jautāja Habss.

Es gribēju teikt, ka saķersim bērnus, cieši apskausim, bet notika citādāk. Vēstule, acīmredzot, bija izkausējusi manu nocietināto, auksto sirdi. Bet es nepaķēru ģitāru, nesāku dziedāt reliģiozas himnas, nesāku stāstīt pasakas par varavīksni un vienradžiem.

Tā vietā mēs dziļi ieelpojām un palīdzējām atrast bērniem visu nepieciešamo. Un kopā izgājām uz ielas. Viss, kā katru rītu, bet bez uztraukumiem un panikas. Es gribēju aizsūtīt zīmīti misis K. un pateikt, cik ļoti esmu pateicīga viņai par šo vēstuli.

Es vēlējos teikt, ka nebūt neesmu ideāla mamma un Habss ne tuvu nav supertētis. Ka mēs cenšamies cik vien ir mūsu spēkos, bet dažreiz mums ir nepieciešams “spēriens pa pēcpusi”, lai atgrieztos uz pareizā ceļa. Es vēlējos pateikt skolotājai paldies, ka viņa sniedza mums šo tik vajadzīgo spērienu, bet kaut kas novērsa manu uzmanību… Es vēl joprojām centos atrast Ādolfas žurnālu…