Viņa pavera acis, nesaprotošām acīm paskatījās manī un tad skarbi pajautāja: kur Antons? Paskaidroju, ka esmu kaimiņiene. Pajautaju, kādi simptomi viņai un bērnam. Izsaucu ātros. Kamēr tie brauca, iedevu tēju un sviestmaizi ar desu. Viņa pat neatrunājās, acīmredzot, pavisam izbadējusies bija. Kā vēl ar krūti barot varēja?

Atbrauca ārsti, apskatījās, izrakstīja kaudzi zāļu mazulītei un vel sprices. Gāju uz aptieku, visu nopirku. Iegāju veikalā, sapirkos pienu, dažādu bērnu barību. Pēc tam nopirku rotaļlietu. Kaut kādu indīgas citronkrāsas mērkaķīti. Nekad nebiju pirkusi dāvanas bērniem. Viņas  vārds ir Aņa, viņai ir divdesmit seši gadi.

Kādreiz dzīvojusi Podoļskā, kaut kur nomalē. Māte un vecmāmiņa bija maskavietes, tikai māte aizprecējusies uz Podoļsku. Pārcēlusies uz turieni, strādājusi kaut kādā fabrikā. Vīrs turpat par tehniķi.

Kad piedzimusi Aņa, tēvs darbā nosists ar strāvu. Māte ar viņu uz rokām palikusi viena, bez darba un bez naudas. Sākuši nākt draugi. Nodzērās ātri, triju gadu laikā. Kaimiņi kaut kā atraduši vecmāmiņu Maskavā, viņa Aņu paņēmusi pie sevis.

Kad viņai palikuši 15 gadi, vecmāmiņa visu izstāstījusi. Un to, ka māte nomirusi no tuberkulozes arī. Vecmāmiņa bija mazrunīga, skopa un daudz smēķējusi.

16 gadu vecumā Aņa aizgājusi strādāt uz tuvējo veikalu. Sākumā par fasētāju, pēc tam par kasieri. Pēc gada vecmāmiņa nomira, palika Aņa viena. 18 gadu vecumā sākusi satikties ar kādu puisi, solījis precēt, bet kad uzzinājis, ka viņa ir stāvoklī, veiksmīgi aiztinies. Strādājusi līdz pēdējam, likusi kapeiciņu pie kapeiciņas, jo sapratusi, ka palīdzēt nav kam.

Kad bērns piedzimis, jau pēc mēneša nācies to atstāt dzīvoklī vienu un iet mazgāt kāpņu telpas. Bet meita, ka gadījusies! Veikala saimnieks, kur viņa bija atgriezusies strādāt, kad dēls paaudzies, reiz vakarā izvarojis, pēc tam sācis to darīt regulāri, piedraudot, ka atlaidīs no darba un tad viņa nekad nekur darbu vairs neatradīs.

Kad uzzinājis, ka viņa ir gaidībās, iedevis 10000 rubļus un teicis, lai vairāk nerādās. Tāds tas stāsts. To visu viņa man pastāstīja tajā vakarā. Pateicās man par visu un pateica, ka atstrādās man sakopjot māju vai gatavojot ēst. Teicu, ka nevajag pateikties un aizgāju.

Visu nakti negulēju. Domāju. Kam es dzīvoju un kāpēc. Kapēc esmu tāda. Nerūpējos par vecakiem, nezvanu viņiem. Nevienu nemīlu. Nežēloju. Naudu krāju, iekrājusies jau krietna summiņa, kam to tērēt? Bet te cilvēkiem nav, ko ēst, nav par ko zāles pirkt. No rīta atnāca Antons, atnesa pankūkas, iedeva šķīvīti ar pankūkām uz aizskrēja.

Stāvēju uz sliekšņa ar karsto šķīvīti rokās, un siltums no šīm pankūciņām mani atkausēja. Gribējās visu uzreiz: raudāt, smieties un ēst vienlaicīgi. Netālu no mūsu mājām bija neliels tirdzniecības centrs. Tā saimniece, ta arī neko nesapratusi, kāds apģērbu izmērs  man vajadzīgs, bija gatava nākt man līdzi pie viņiem!

Nezinu, vai tā bija velme labi nopelnīt, jo sapratusi, ka pirkšu es daudz vai arī viņu ietekmēja mana rūpēšanās, bet pēc stundas četras milzīgas pakas ar apģērbu puikam un meitenītei bija pie viņiem. Vēl es nopirku segu un spilvenus, veļu. Nopirku ēdienu. Pat vitamīnus nopirku. Man gribējās nopirkt visu. Es jutu, ka esmu kādam vajadzīga.

Pagāja 10 dienas. Viņi sauc mani par Ritas tanti. Aņa ir liela rokdarbniece. Mans dzīvoklis ir pārvērties, kuvis mājīgāks… Esmu sākusi zvanīt vecākiem.

Sūtu viņiem īsziņas. Nesaprotu, kā esmu dzīvojusi agrāk. Katru dienu pēc darba skrienu mājās. Es zinu, ka mani tur gaida. Un vēl. Pavasarī mēs brauksim uz Arhangeļsku. Visi kopā. Biļetes jau nopirktas. Kā dēļ dzīvo tu? Padomā!