Neesmu skaista, man nav skaista figūra. Esmu vientuļa. Precējusies neesmu bijusi un arī negribu, jo uzskatu, ka visi vīrieši ir vienādi dzīvnieki, kuriem tik vien vajag, ka pieēsties un vārtīties pa dīvānu. Nu un  nav arī piedāvājis neviens un nekad. Ne precēties, ne satikties. Mani vecāki dzīvo Arhangeļskā.

Esmu vienīgais bērns ģimenē. Ne brāļu, ne māsu. Ir māsīcas un brālēni, bet ar tiem kontaktus neuzturu. Negribu. Dzīvoju un strādāju nu jau 15 gadus Maskavā. Katru dienu darbs – mājas.

Dzīvoju parastā guļamrajona daudzstāvenē. Esmu ļauna, ciniska, nevienu nemīlu. Nepatīk bērni. Pa Jauno gadu braucu uz Arhangeļsku, apraudzīt vecākus. Mājās es braucu reizi gada. Arī šogad tā darīju. Aizbraucu, atbraucu, nolēmu iztīrīt ledusskapi. Nolēmu izmest visu no saldētavas – pelmeņus, kotletes.

Biju nopirkusi, nepatika, ta arī stāveja. Saliku visu kārba, nesu izmest. Izsaucu liftu, tajā stāvēja puika. Viņam varēja būt gadi septiņi. Vairākas reizes biju redzējusi viņu agrāk ar māti un vēl ar zīdaini. Vēl  nodomāju – salasījusi.

Puika skatījās uz kārbu. Izgājām no lifta. Eju uz konteineru, viņš man pakaļ. Kautrīga balstiņa: vai var paņemt? Saku, ka tie pastāvējuši produkti. Tad nodomāju, ka, ja grib, lai ņem, nav jau sapelējuši. Jau gāju prom, nezin kāpec pagriezos atpakaļ.

Viņš saudzīgi lasīja maisiņus no manas kārbas un spieda tos pie krūtim. Pajautāju, kur tad māte? Viņš atbildēja, ka mamma slima, māsiņa arī. Mamma piecelties nevar. Es pagriezos un gāju mājās. Iegāju dzīvoklī, uzliku gatavoties vakariņas. Sēžu, gaidu. Domāju. Kaut kas manī kremt. Neiziet no galvas puišelis.

Nekad neesmu bijusi žēlsirdīga un nekad man nav bijusi vēlme kādam palīdzēt. Taču kaut kas mani dzina, ātri salasīju visu, kas mājās bija ēdams: desu, sieru, pienu, cepumus, kartupeļus, sīpolus, pat gaļu no saldētavas paķēru.

Izgāju no dzīvokļa un pie lifta sapratu, ka es taču pat nezinu, kurā stāvā viņi dzīvo. Zinu tikai to, ka augstāk par mani un viss.

Sāku kāpt augšā stāvu pa stāvam, pēc diviem stāviem man paveicās, durvis atvēra tas pats puika. Sākumā nesaprata, tad atkāpās pāris soļus, es iegāju iekšā. Dzīvoklis bija ļoti trūcīgs, bet ļoti tīrs.

Viņa gulēja sarāvusies čokurā blakus bērnam. Uz galda bļoda ar ūdeni un lupatām, laikam temperatūru dzinusi nost ar aukstiem apliekamajiem. Meitenīte arī gulēja, krūtiņās kaut kas guldzēja.

Tabletes ir? Jautāju zēnam. Kaut kādas ir, viņš parādīja. Vecas, ar izbeigušos termiņu, sen bija laiks izmest. Piegāju pie bērnu mammas, pataustīju galvu, karsta.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!