Šo līdzību var izlasīt divās minūtēs. Bet cik dziļa jēga tajā ir paslēpta!

Gāja reiz pa putekļainu zemes ceļu vecs un dzīvesgudrs vīrs. Viņš nekur nesteidzās: te piestāja, lai papriecātos par putniem debesīs, te paskatījās uz lauku puķēm, kas auga ceļa malā. Ieraudzīja vīrieti, kurš nāca viņam pretī un nesa uz muguras smagu nastu. Pietika tikai paskatīties uz šo cilvēku, lai saprastu, cik viņam grūti.

– Kāpēc tu izvēlējies sev smaga darba un bezgalīgu ciešanu ceļu? – jautāja vecais vīrs satiktajam cilvēkam.

– Es neciešu tāpat vien! Es ciešu tāpēc, lai maniem bērniem un mazbērniem dzīvē būtu lemts labklājībā un laimē, – atbildēja satiktais – Visi mani senči ir tā darījuši: vecvectēvs smagi strādāja vectēva dēļ, vectēvs, strādāja tēva dēļ, tēvs smagi strādāja manis dēļ, bet nu mana kārta ciest manu bērnu labklājības dēļ.

– Bet saki, vai kāds no tavas ģimenes locekļiem ir vispār bijis laimīgs? – uzdeva jautājumu vecais viedais.

– Pagaidām nav, bet mani bērni un mazbērni noteikti būs laimīgi! – sajūsmināti norunāja nabaga vīrietis.

– Zini, ir tāda gudrība: neizglītotais nevienu nevar iemācīt lasīt, bet zaķis nekad neizaudzinās ērgli, – teica viedais. – Vispirms ir jāiemācās pašam būt laimīgam, un tikai tad tu varēsi iemācīt savus bērnus laimes mākslkai. Tas būs pats vērtīgākais, ko tu varēsi atstāt pēc sevis!

Atcerieties šo gudrību!