No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi.
Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām.
Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā.
Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos. Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus! Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis.
Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami.
Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…
Un kā ir tagad?
– kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
– Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
– Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
– Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
– Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
– Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
– Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;
– Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es.
P.S. Cerams šis raksts atsauca atmiņā patīkamos brīžus…. See Translation
Šeit ir 5 komentāri
Nu es esmu no vecākas paaudzes, un mūsu ” rotaļlietas” bija arī munīcija. Daudzi aizgāja bojā daudzi izdzīvoja. Un tā bija mana laimīgā bērnība!
TĀ BIJA ĪSTA ,REĀLA DZĪVE ,NEVIS PARODIJA PAR DZĪVI UN IZLIKŠANĀS!!!!
TĀ BIJA ĪSTA ,NEVILTOTA UN PATIESA DZĪVE ,NEVIS PARODIJA PAR DZĪVI UN IZLIKŠANĀS! TAGAD CILVĒKI TIKAI ALKATĪBĀ IZMANTO VIENS OTRU!!!!!
Piebildīšu, ka līdzīga bērnība bija arī tiem, kas dzimuši deviņdesmitajos (jā, tik nesen, bet arī nebija mobilo, iedomājaties!), jo jūs, kas dzimuši sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, esat mūsu vecāki un mūs audzinot, atvainojiet, jums bija tieši tikpat “vienalga” kā jūsu vecākiem:D
Arī mums bija laimīga bērnība , visi bijām vienādi un cits citam palīdzējām izdzīvot . Mēs visi kara laikā dzimušie 1941 līdz 1945. dzimušie ,kas tagad esam atstumti un nonicināti -saņemam joprojām pensiju ap 300 eiro mēnesī . Daudzi jau ir viņsaulē ,bet mēs palikušie jūtamies apbēdināti ,par to netaisnību ,ka mūs uzskata par citas iekārtas pensionāriem [ tā teica Labklājības ministre Viņķle ,un paldies Dievam savu sodu saņēma ] . Par mūsu nodokļiem celtajās mājās joprojām dzīvo ģimenes un aug bērni . Mēs izaugām pēc kara, kad viss bija izpostīts ,bet mūsu vecāki neatstāja LATVIJU . 50 .Okupācijas gados nebija viegli ,bet cilvēki strādāja un līdz pēdējam elpas vilcienam ticēja , strādāja un cerēja ,ka Latvija būs brīva . Latvija atguva brīvību ! 30 gadus dzīvojam BRĪVĀ LATVIJĀ ! Pārņem skumjas un vienalga lūdzam Dievu . . . Palīdzi Dievs ,palīdzi Dievs VISAI LATVIJAS TAUTAI ! . . .
Izsaki savu viedokli!