Krāsoju garāžā sienu, bet mana 3-gadīga meita zīmēja ar krītu uz betona grīdas. Te pēkšņi viņa teica: „Es esmu tik priecīga, ka Dievs par manu mammu padarīja tevi”. Es nebiju gaidījusi ko tādu un tāpēc pārjautāju: „Ko tu teici?”. Šajā reize viņai sanāca vēl neveiklāka frāze: ”Es priecājos, ka tu esi mana māmiņa no Dieva.”

Manas acis bija asaru pilnas. Tad mana mazā sāka lūgties: ”Dieviņ, paldies tev par to, ka tu devi man manu mīļo māmiņu un paldies tev (te es kaut ko nesapratu). Paldies tev par to, ka viņa man vienmēr gatavo brokastis un par to, ka mēs šodien cepsim ķirbju cepumiņus. Es ceru, ka mums tie izdosies.”

Tad viņa aizvēra acis un turpināja zīmēt. Kas tev to visu iemācīja? – jautāju, cenšoties pārvarēt kamolu kaklā. Viņai ir tikai trīs gadiņi un man nebija ne jausma, ka tik mazā sirsniņā var mājot tik daudz pateicības. Parasti mūsu meita nekad negribēja lūgties balsī, pat tad nē, kad mēs solījām balvā saldumus.

LASI VĒL: Šis 43 gadus vecā vīrieša precību sludinājums uzspridzināja Internetu. Pamēģini izlasīt nesmejoties – tas nav reāli

Pārsteidzoši, ka viņas mazajā sirsniņā mita  daudz vairāk mīlestības, nekā es spēju iedomāties, bet viņas domās jau ir tādi jēdzieni, ka Dievs, mīlestība un pateicība…

„Paldies, Anna,- es teicu smaidīdama, – Es ļoti priecājos, ka Dievs man devis tādu meitiņu.” Es viņu labprāt apskautu, ja vien manas rokas nebūtu ar krāsu un starp mums nebūtu tik liels attālums. Jau nodomāju, ka ar to arī saruna beigusies, taču meita uzdeva vēl vienu jautājumu…

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!