Tā mammas meklējumos viņš pavadīja četras dienas. Saša pat necerēja uz pieaugušo palīdzību, viņam neviens neticēja, domāja, ka viņš melo. Visas četras dienas viņš staigāja un meklēja mammu pa pagalmiem un pazīstamām ielām, bet mamma nebija nekur. Vakarā viņš atgriezās mājās, un raudāja spilventiņā.

No rīta atkal skraidīja pa pagalmiem, pa visiem kaktiem un tad pamanīja lielas garāžas. Nolēma tur aiziet, bet bezspēkā nokrita. Sašam vairs nebija spēka. Cilvēkos viņš bija vīlies.

Kad puisēns pamodās, pagrieza galvu un ieraudzīja savu mammu. Viņš sāka kliegt:

-Mana māmiņa, es tevi atradu! Bet mamma neatbildēja.

Saša nodomāja, ka mamma guļ. Pagrieza viņu pret sevi, bet sieviete bija auksta, nosalusi. Kas ar viņu bija noticis, tā arī neviens neuzzināja.

Saša ļoti nobijās, bet vairs tik skaļi nekliedza. Tobrīd zēns nodomāja, ka pasaule ir nežēlīga. Apkampis savu mammu, puisēns aizmiga blakus viņai.

Pēc pāris dienām puikas iemaldījās aiz garāžām un sāka kliegt. Uz turieni aizbrauca policisti un viņi atpazina Sašu. Viņš nebija melojis, ka visur meklē savu mammu, bet viņi nebija noticējuši…