Bija jau divi naktī, bet mazais Saša vēl negulēja. Viņš gaidīja savu mammu, bet viņa nenāca. Viņa bija nolēmusi vakarā aiziet uz veikalu un neatgriezās.

Saša nezināja, ko darīt, jo viņam bija tikai četri gadiņi. Puika vairākas reizes zvanīja mammai, bet neviens neatbildēja. Tad Saša sāka raudāt un pat nepamanīja, kā aizmiga. Pamodās viņš tikai no rīta, kad saule sāka spīdēt logā.

Puisēns domāja, ka mamma ir atgriezusies un devās uz viņas istabu, bet viņa tur nebija. Zēns atkal vairākas reizes zvanīja mammai, atbildē – klusums. Netālu no viņu mājām bija policijas iecirknis, puika devās uz turieni, lai pastāstītu par mammu.

Saša lūdza, lai viņam palīdz atrast mammu, bet dežurants teica, lai viņš beidz jokoties, citādi vecākiem būs jāmaksā sods un, vispār, lai Saša iet prom.

Saša izgāja no iecirkņa un sāka raudat. Viņš gāja pa ielu un raudāja.

– Māmiņ, māmulīt, kur tu esi?

Garāmgājēji gāja viņam garām, noskatījās uz viņu, bet neviens pat neapstājās, lai pajautātu, kas ar puisēnu noticis. Kad sāka tumst, mazais puika devās atpakaļ uz mājām.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!