Bija ziema. Vakarā konstatēju, ka nav piena. Gaju uz veikalu, pamanīju, ka pie mājas uz soliņa sēž vecenīte plānā halātiņā. Bet laukā tobrīd bija -15 grādi. Viņa visa bija zila nosalusi, viņu burtiski purināja. Nespēju paiet garām. „Kas noticis?”- jautāju- „Kāpēc esat šeit?”

Izrādījās, meitu laukā, salā izdzinusi pašas meita! Aizvedu vecenīti uz mājām pie savas mammas. Pati uzgāju augšā pie večiņas meitas. Uz manu apelēšanu pēc sirdsapziņas dzirdēju: ”Lai taču viņa iet. Visu dzīvi man samaitāja, maita tāda! Lai uz ielas arī nosprāgst!”

Biju šokā! Tantiņa man likās pavisam adekvāta. Pat arī, ja viņa nebūtu pie pilna prāta, tas viņas meitu neattaisnotu, es tā domāju.

Mēs ar mammu vecenīti sasildījām un iekārtojām veco ļaužu pansionātā. Pie sevis atstāt nevarējām. Starp citu, prasīju meitai viņas mātes dokumentus, bet viņa nedeva, pasūtīja mani labi tālu. Nācās izlocīties, teikt, ka atnesīsim vēlāk. Pati vecenītei visus dokumentus atjaunoju.

Meitai durvīs iespraudu zīmīti ar adresi, kur māti var atrast. Bet viņa ne reizi neatnāca. Es apciemoju veco sievieti katru mēnesi.

Tad viņa nomira. Mēs ar mammu viņu arī apglabājām. Visu par savu naudu. Bet man nav žēl. Mēs taču esam cilvēki – es, mana mamma un tantiņa. Bet viņas meita – kā redzams, kāds meža zvērs.

Nu sakiet, kā var būt tāda attieksme pret māti? Vai tiešām šī sieviete bija pelnījusi tik daudz naida?