Tā kā līdzekļi,kurus man iepotēja manā pilsētā bija iedarbojušies.. ticu,ka izskatījos miegaina un flegmātiska. Sāku stāstīt dežurējošai ārstei par sāpēm un redzēju,ka mani neuztver nopietni – smīnēja utt.
Rādiju slimības vēsturi, uz kuru man atbildēja, vai es esot bijusi pie psihiatra, liekot man justies, kā nelīdzsvarotam cilvēkam. Māsiņa vai sanitāre bija ļoti rupja un nelaipna, pārdūra man vēnu liekot katetru.. kad prasīju vai man var palīdzēt, uz mani sāka bļaut – ja jau reiz es esmu atbraukusi un tērējot viņa laiku – viņi tērēs manu laiku. Ļoti žēl,ka neierakstīju vai nenofilmēju visu notiekošo. Kaut gan vārdi un uzvārdi ir zināmi.
Manai mammai neļāva ienākt pie manis un es viņai zvanīju,stāstot par notiekošu.. mamma bija šokā – abas nesapratām kas notiek. Teicu māsiņai, ka vēlos braukt mājās, ka šim visam nav jēgas.. un man ir tiesības atteikties no ārstēšanas vai ārstniecības iestādes parakstot papīru. Man pateica,ka es nekur netikšot..
Kad mana mamma sazinājās ar dežūrējošo ārsti, arī viņa bija ļoti nelaipna,pat nometa klausuli divas reizes. Sapratu,ka man nav jēgas neko teikt un darīt. Sēdēju klusu un gaidīju,kas notiks tālāk.
Paldies Dievam, ka nomainījās dežūrējošais ārsts,kurš mani uzklausīja un palaida mājās,jo kāda jēga man tur bija palikt. Pirms tam “laipnā” māsiņa teica,ka mani nekur nelaidīšot kamēr nesaņems analīzes.. nu protams, viņiem tiešām likās,ka esmu kaut ko salietojusies,bet laikam saņemot rezultātus saprata,ka tiešām esmu ieradusies tikai tāpēc,ka man ir problēmas ar kājām.
Arī dežurējošā ārste,kad man prasīja,ko esmu lietojusi.. uz mani skatījās kā uz narkomāni. Es taču paskaidroju,ka lietoju zāles Sulfasalazīnu un pretiekaisuma zāles.. bet vārds – UN VĒL.. tikai tagad saprotu,ka viņa man prasīja vai neesmu narkotikas lietojusi.
Tad nu braucot mājas ar mammu spriedām par to,kas nupat bija noticis. Mani tiešām uztvēra,ka slimu,salietojušos meiteni ar psihiskām problēmām.. par kuru vienkārši paņirgājās, jo es tērēju viņu laiku. Tad par ko iet runa?!
Kā var būt tāda attieksme pret izmisušu cilvēku,kurš vienkārši meklē palīdzību?! Paldies Gaiļezera uzņemšanas nodaļai… ļoti “palīdzējāt”. Lai Jums veicas! Tas notika šonakt 01.02. Plkst 2:00,kad ierados slimnīcā. Lai jau aiziet līdz vadībai un ir lietas kursā par personālu!
Šeit ir 13 komentāri
Bet ja nu slimnīca pārdzīvoja īstāko murgu?
Pats strādāju slimnīcā un tiešām ”besī” tādi pacienti,kam nav vajadzīoga steidzama palīdzība,bet metās uz slimnīcu nakts laikā. To visu var nokārtot pa dienu,kad ir pieejamas visādas manipulācijas un ārsti. Dežūrārsts ne vienmēr ir kompetents un bieži vien tie ir rezistenti,kas tikai mācās par ārstiem.Cienīsim arī citus,nevis sevi celsim pāri visam. Cik esmu novērojis,parasti tādi pacienti arī ir viskašķīgākie attiecībā uz savu personu un nedo dies,viņus apbēdināt un ne tādā tonī pateikt un ne to,ko grib dzirdēt.
Ja strādā ar cilvēkiem,tad arī paciet vai ej pie psihologa!
Man gan liekas ka tu strādā par vetārstu! Kāda starpība ,diena vai nakts,ja cilvēks jūtas slikti un ar sāpēm tev ir pienākums izmeklēt! Tas pats jau var būt ar tevi pašu notikt,kad uz ielas pie tevis piesiesies kāds,tu tak gribēsi lai policija palīdz tev !Pirmais brēksi pēc palīdzības!
Idiot! Uz slimnīcu brauc tad, kad nevar izturēt sāpes un pieļauju, ka tā arī bija. Ne jau nu nakts vidū uz Rīgu devās prieka pēc!!! Un ja nu kas…Tavu algu sastāda šo cilvēku maksātie nodokļi, tādēļ izrādi kaut minimālu cieņu!!!
Ar ssaadaam vainaam tiessaam neskrien nakts laikaa uz slimniicu.Normaalam cilveekam taa neliekas adekvaata riiciiba.
Omei Sāpju sliekšņi cilvēkiem ļoti atšķiras.
Briesmīgi, bet tikai nesakiet, ka nožēlojat, ka neaizbraucāt uz Valmieras slimnīcu. Tur attieksme nebūtu labāka. Es ar to saskāros pirms gada, kad manam 92 gadus vecajam vīratēvam uz 5 minūšu procedūru – pārsiešanu pēc sašūtas kritiena brūces, vajadzēja gaidīt 3 stundas. Uz manu lūgumu paātrināt procesu saņēmu tik nepatīkamas zākas, ka pret Valmieras slimnīcu uz visu mūžu ir alerģija.
Es arī esmu strādājusi slimnīcā,bet būt īgnai un nelaipnai neesmu atļāvusies.Šādu darbu izvēlējies pats un par to saņem algu. Ja cilvēkam lielas sāpes,kuras nepāriet,viņš meklē palīdzību,tas ir tikai normāli.Un nevienā līgumā nav rakstīts,ka par gulēšanu darba laikā būtu jāmaksā.
Diemžēl, tā tas ir. Ja uz neatliekamo palīdzību spēji atnākt, tad jau varēji nenākt. Noskatīs tevi ar nicinājumu, smīniņu, neko jēdzīgu arī neizdarīs, jo kāda jēga.
Jautājums , vai mēs esam domāti ārstiem , vai ārsti mums ? Ja man sāp , es tak meklēju palīdzību pie speciālista ? Vai ne ? Kāda starpība , diena , nakts , rīts .
ble tu stuulbais pidaras vinai tā kāja saak saapet tiesh naktii
Jāpieslēdz mob.mob.tel.ierakstīšanas režīmā,šādos gadījumos.
Izsaki savu viedokli!