Sunītis man bija. Sen.

Suņa jaunības un spēka gadi bija tieši laikā, kad mūs valstī zēla un plauka bandītisms. Sunītim bija gan vārds, gan pase. Pēc dokumentiem tas bija Ričards-Gajs-Frīdrihs. Piekrītiet, mājās tā nevienam suni saukt prātā nenāca. Tāpēc viņu sauca vienkārši par Riču, bet vēlāk vienkārši par Dēliņu.

Tā nu kādu reizi Dēliņam bija elementāra caureja. Vīrs lika gulēt meitiņas un iemiga arī pats. Izjaukt šādu kompozīciju, man nenāca prātā. Devos ar suni laukā pati. Viņš strauji metās uz krūmiem tālāk no mājām, jo par kārtošanos tuvajos tika vienmēr rāts.

Aizgāju līdz alejai un lēnām soļoju, ieelpojot svaigo gaisu, raugoties zvaigznēs un izbaudot tikko sasnigušā sniega gurkstēšanu zem kājām.

LASI VĒL: Publicēts video, kur ukraiņu karavīrs dzied: Balss tik unikāla, ka zosāda uzmetās un šo ir grūti noklausīties bez asarām acīs (Video)

Kā es viņus nepamanīju, es nezinu. Aizsapņojos, laikam.

– O!!! Kāda Jaungada dāvaniņa, tik jauka, tīra un kopta jaunkundze man nav bijusi kopš jaunības.

– Pagaidi, vilksim lozes kurš pirmais.

– Es nebiju meitene, kas žāvāsies, tāpēc sāku kliegt nevis “kas jūs esat, lasieties projām”, bet skaļā balsī nokomandēju:

– Dēliņ! Pie manis! Bekon!!!!

– Paklau, Vovan, viņa naktī ar bērnu pastaigājoties iet, – sāka irgt viens.

– Bail, bail. Bet kādā sakarā te beko….

– Kad mans suns vienkārši pārkāpa aptuveni 70 centimetru augstu krūmu rindu, viņam pat nevajadzēja īpaši piepūlēties rūkt uz viņiem vai riet.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!