Mans tēvs nomira, kad es vēl biju pavisam mazs, un mātei nācās audzināt mani vienai. Viņa nekad nelūdza palīdzību savai vīramātei.

Pārsvarā mana māte strādāja vairākos darbos, lai maksātu īri par māju, manu izglītību un iztiku mums visiem.

Es atceros, kad man bija 17 gadi, un es strādāju nepilnu darba dienu vietējā veikalā veselu gadu, lai nopirktu sev jaunu datoru.

Bet tad kādu reizi es dzirdēju, kā mana mamma sarunājas ar manu vecmāmiņu. Es noklausījos šo sarunu. Mamma lūdza vecmāmiņai naudu, jo viņai bija nepieciešama brukas operācija.

Mums patiešām nauda bija ļoti vajadzīga. Vēl arī bija jāmaksā par māju. Mums bija apdrošināšana, bet es zināju, ka viņai nāksies kaut ko izdomāt.

Tad es nolēmu savu nopelnīto naudu ielikt manas mammas „glābējpudelē”. Tie bija 600 dolāri.

Atceros, kā viņa zvanīja vecmāmiņai, un pateica, ka viņa naudu ir atradusi un aizdevums nav vajadzīgs.

Es jutos ļoti labi, jo varēju atmaksāt mammai par to, ka viņa mani ir audzinājusi un nodrošinājusi jumtu virs galvas.