Tad pēkšņi mūs bieži sāka apmeklēt apakšējā dzīvokļa saimniece – aktīvs babulis ar dīvainu vārdu – Virdžīnija. Te atnāk sāli aizņemties, te pajautā, vai mums nav kāda grāmatiņa, vai prasa padomu, vai viņai piestāv viņas jaunais mētelis.

Protams, to viņa jautāja Aņai, bet ar acs kaktiņu manīju, ka viņa konkrēti lūr uz manu pusi. Aņa, pamanījusi, uz kuru pusi viss velk, pateica, ka pār slieksni viņu vairs nelaidīs. Bet Luška visu laiku deva zīmes, ka lieta nav tīra – viņa šņāca  un ņaudēja uz kaimiņieni, pat saskrāpēja viņu. Pret  tiem, kas pie mums nāca ar labiem nodomiem, Luška izturējās kā īsts eņģelis – trinās gar kājām, rāpās uz ceļiem, ļāva sevi glaudīt.

Un tā nu reiz sēž mūsu aizstāve pie ieejas durvīm un lūr uz tām. Tad pieiet tuvāk un sāk tās skrāpēt. Atveru durvis – nav neviena. Bet Luška izskrēja un uztaisīja peļķi uz priekšnama paklājiņa. Kaut kas tāds vienkārši nevarēja notikt, vienkārši nevarēja! Lukerja bija visai akurāta dāma un ne reizi mūžā ko tādu nebija izdarījusi.

Iedzinu viņu dzīvoklī, pacēlu paklājiņu, tagad to tikai izmest! Bet zem tā melnzeme sabērta un adatas šujamās, kādas piecas. Es apstulbu, pasaucu sievu.

– Tikai ar rokām neaiztiec! -iekliedzās Aņa. Tas ir ļauna vēlējums, droši vien no draņķes Virdžīnijas, lai mēs sastrīdētos! Saslaucīja visu liekšķerē un aiznesa. Nolika pie kaimiņienes durvīm. Arī slotu un liekšķeri atstāja. Vairāk Virdžīnija mums netuvojās. Malacīte Luška!

Personīgais eksorcists

Mūsu meita Nastja pusgada laikā pēkšņi strauji izmainījās. Tolaik viņai bija 15 gadi. Līdz tam viņas ar Lušku draudzējās, bet te pēkšņi meita sāka Lušku dzīt ārā no savas istabas, pat durvis aizcirta. Pret mani un Aņu meita kļuva rupja, asa. Sākās briesmīgas garastāvokļa maiņas. Mācīties arī sāka slikti – vieni trijnieki. Bija aizdomas par narkotikām, taču meita zvērēja, ka viņa nelieto.

Uz istabas sienām Nastja sāka zīmēt kaut kādas zīmes, un starp tām viņa pamanīja vienu. Nu, saprotiet, radījumu ar ragiem. Mēs izdomājām, ka Nastja iekļuvusi kādā sektā. Uzdodami par draugu, ataicinājām uz mājām psihologu. Tas nevarēja neko konkrētu pateikt. Bet mana mamma noteica diagnozi: ”Nastjā nelabais iemājojis! Meklējiet eksorcistu!”. Bet eksorcists atradās pats: glābt Nastju metās Lukerja.

Pa naktīm viņa sāka iet uz meitas  istabu un gūlās uz viņas spilvena. Nastja sāka rīkot histērijas: ja jūs to draņķi neaizvāksiet, es viņu nogalināšu!

Sieva paziņoja, ka Luška nav nekāda draņķe, viņa ir mūsu ģimenes locekle un sākt nogalināšanu meitai tad nākšoties ar viņu. Meita sāka kliegt, ka nogalināšot arī. Es nobijos ne pa jokam – laikam patiesi nelabais meitā iemājojis.

Kādu rītu mūs pamodināja mežonīgs meitas brēciens. Iebrāzāmies viņas istabā: Luška gulēja meitai uz krūtīm un ar nagiem dīrāja viņas naktskreklu, bet Nastja nekā nevarēja tikt no viņas vaļā. Un pēkšņi viņa apklusa un sāka raudāt. Kaķis noleca uz grīdas un lepni aizgāja projām.

Nastja mums stāstīja, ka pamodusies no tā, ka kāds viņu sapnī žņaudzis. Izrādījās, ka kaķis apgūlies uz viņas sejas ar vēderu. Meita centusies no kaķa tikt vaļā, bet tad Luška pārvietojusies uz viņas krūtīm.

Nastjas nakts krekls bija viss sasdīrāts, bet uz viņas ķermeņa nebija ne skrambiņas. Meita pacēla acis un žēli noteica: kā es esmu pēc jums sailgojusies! Aņa sāka raudāt, apkampa meitu. Es izgāju no istabas, lai viņas neredzētu manas asaras. Paņēmu klēpī kaķi, ierakos viņas vilniņā un teicu:

-Paldies, Luškiņ! Viņa paskatījās viltīgi, nolaizīja man ausi. Es sapratu, ka Luška padzinusi nelabo garu no mūsu meitas. Nastja atkal bija tāda, kā agrāk. Ar Lušku draudzējas un dauzās. Un mēs zinām, ka esam drošās rokās.