Kāds ārsts savā Facebook profilā publicēja vērtīgus ieteikumus, ko darīt situācijās, kad notiek kas slikts ar cilvēku.

Vīrietis raksta:

“Atdzīvināšana.

Šodien, braucot uz izsaukumu, domāju par to, kas mūs sagaida notikuma vietā. Vai cilvēks jau būs miris? Vai līdzcilvēki būs veikuši atdzīvināšanas pasākumus? Vai tomēr pacientam būs kāda slimība, kas ir radījusi tiešus draudus viņa dzīvībai?

Šis jautājums vienmēr paliek neatbildēts līdz brīdim, kad nonākam izsaukuma vietā. Vienmēr braucu ar cerību, ka izdosies glābt cilvēka dzīvību un viņš varēs atgriezties pie saviem mīļajiem un turpināt pilnvērtīgi dzīvot.

Taču ne vienmēr tā notiek. Cēloņi tam ir dažādi- smaga slimība, trauma vai līdzcilvēku nespēja sniegt pirmo palīdzību. Un šeit es gribu parunāt par pēdējo, kas, manuprāt, ir visskumjākais.

Cilvēkam, nonākot klīniskās nāves stāvoklī, kritiski svarīgas ir pirmās minūtes, pat sekundes. Par nožēlu man jāsaka, ka skaudrā realitāte ir tāda, ka cilvēki nav spējīgi sniegt pirmo palīdzību un dot iespēju cilvēkam atgriezties dzīvē.

Es esmu bijis klāt situācijās, dzirdējis gadījumus, kad aculiecinieki ir snieguši pirmo palīdzību, respektīvi, veikuši atdzīvināšanas pasākumus un cilvēks pēc tam ir dzīvs, smaida, priecājās par dzīvi un, pats galvenais, satiek savu ģimeni.

Taču pārliecinoši lielākajā daļā situāciju cilvēki apjūk un nedara neko. Nonākot šādā izsaukumā un sniedzot palīdzību (veicot reanimācijas pasākumus) es ar muguras smadzenēm saprotu- te nekas nebūs, bet ir jādara. Tas ir kā nopirkt EuroJackpot loterijas biļeti- Tu tici lielajam laimestam, bet patiesībā apzinies, ka nebūs, taču loterijas biļeti tā pat nopērc.

Es spilgti atceros situāciju kādā no lielveikaliem, kur cilvēks piedzīvoja klīnisko nāvi. Apkārt bija visi- radinieki, veikala darbinieki, apsardzes personāls. Taču šis cilvēks gulēja uz zemes viens pats.

Jā, viņš tajā brīdī bija viens cīņā par savu dzīvību. Mēs izdarījām visu, kas bija mūsu spēkos. Tika atjaunota sirdsdarbība, pat spontāna elpošana un kaut kur bija cerība, taču atkal muguras smadzenes teica priekšā- tur nekas nebūs.

Un nebija arī. Bija nepieciešamas vien mazāk kā diennakts, lai saprastu, ka šī cīņa ir beigusies.

Mēs, Latvijā dzīvojošā sabiedrība, nemaz neapzināmies, cik daudz mums ir dots. Vien tādas elementāras darbības, kā noguldīšana uz zemes, uz muguras, uz cieta pamata un netiešās sirds masāžas uzsākšana dod iespēju cilvēkam dzīvot.

Tas ir vienkāršāk kā pieliet logu šķidrumu savai automašīnai vai pagatavot garšīgas vakariņas. Tās ir vien dažas minūtes līdz palīgā atsteigsies neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde un pārņems atdzīvināšanas pasākumus.

Attēlā pieaugušo pamata atdzīvināšanas algoritms, kurš ir jāzina ikkatram.

Avots: www.nmpd.gov.lv sadaļā “Pirmā palīdzība”