Manas laulības stāsts ir pavisam parasts. Bija. Ja neskaita vienu mazu detaļu. Manam vīram bija dvīņubrālis. Un līdzīgi viņi bija kā divas ūdens lāses.

Mans vīrs bija vienkārši lielisks. Gādīgs, mūsu bērnus ļoti mīlēja. Mājās visu darīja. Vispār, zelta vīrs.

Mūsu mājā ienāca nelaime. Vīrs gāja bojā autokatastrofā. Es paliku viena ar diviem bērniem. Sākumā bija ļoti grūti. Ļoti skumu pēc sava vīra. Viņš man rādījās sapņos.

Mamma teica:

-Lesja, meklē sev vīru, nedrīkst būt vienai, pazudīsi! Padomā par bērniem.

Bet kam gan es biju vajadzīga ar bērniem? Kurš normāls vecis gribēs uzreiz divus svešus bērnus audzināt? Man šķita, ka tādu muļķu nav.

Un man vēl arī neizmaksāta hipotēka. Strādāju divos darbos, ņēmu papildmaiņas. Ar bērniem faktiski nodarbojās vecmāmiņas, par to viņām milzīgs paldies.

Bet pēc pusgada pie manis atnāca viņš. Mana vīra brālis, kurš kā divas ūdens lāses līdzīgs manam vīram.

Sapnī Igoru redzēju. Teica, lai palīdzu tev.

Jegors, tā sauc mana vīra brāli, nekad nav bijis precējies. Kad sāku satikties ar savu vīru, man pat šķita, ka arī Jegoram es ļoti patīku.

Es nespurojos pretī. Tomēr – savējais, nav nekāds svešinieks. Un palīdzība bija ļoti vajadzīga.

Jegors nāca pie mums katru dienu. Reizēm arī nakšņoja. Pēc mēneša sapratu, ka viņš jau dzīvo pie mums. Un man tas ļoti patika.

Bet vēl pēc mēneša viņš mani bildināja. Domāju, domāju un piekritu.

Tā es atkal apprecējos. Ar sava vīra dvīņubrāli. Mums piedzima vēl viens bērniņš. No malas mēs izskatāmies kā visparastākā laimīgā ģimene.

Reizēm sapņos redzu Igoru, viņš saka, ka viņš ir laimīgs, un ka viņa ģimene ir drošās rokās.