17. oktobrī aprītēja tieši viens gads, kopš pēc smgas slimības mūžībā devās mūziķis Valters Frīdenbergs.

Viņa labākais draugs Kārlis Būmeisters jeb Kaža publicējis aizkustinošos vārdus, kurus teica tieši pirms gada.

Kā zināms, šī gada laikā noticis daudz – savā starpā par mantojumu sastrīdējušies viņa tuvākie cilvēki, tāpat līdz galam nav skaidrs, kas noticis ar mūziķa pelniem, ko bija plānots izkaisīt Portugālē, Atlantijas okeānā.

Bet laiks visu saliks pa plauktiņiem, esam droši.

Kārlis raksta:

Valča,

Mēs šodien atvadāmies no Tevis ar cerību, ka rīt būs vieglāk. Necerot, ka rīt ko vairāk izpratīsim, samierināsimies. Tikai kaut būtu vieglāk. Šķiet, ka mēs pat apzināti esam Tevi turējuši vēl šeit starp mums ar domu, ka skumjas, kam negribīgi seko asaras, vienreiz taču beigsies un varēsim no tevis cienīgi, gaiši atvadīties.

Caur tavām acīm es esmu uzaudzis. Tavs skatiens spēja atkodēt manus niķus un stiķus no trīs gadu vecuma Dzeguzītē, skolas gaiteņos, ar Putniem, kopējos radio raidījumos, kopā vadītos TV šovos, ar Freimani, bez viņa…

Caur Tevi es emu uzaudzis tāds, kāds nu esmu. Tomēr visciešākās savstarpējās saites mēs apzinājāmies tikai tad, kad bijām divi vien. Patiesi izbaudījām tos mirkļus, jo tik bieži nemaz tie nebija. Un ar to daudz neplātījāmies, jo apkārt ir daudz draugu, ar kuriem Tev, nešaubos, bija līdzīgs kontakts.

Tomēr tie brīži, kad tīņi divatā izceļojām pusi Eiropas Eirovīzijas laikos, tie man ir svēti. Tad, šķiet, sapratām, ka mums kā brāļiem nav variantu no otra tikt vaļā.

Jāsaka, ka mēs visi pie Tevis sanākušie un citi šodien esam brāļi un māsas. Neatkarīgi no tā, vai tu tici Ādamam un Ievai vai Darvinam, mēs patiesi pat bioloģiski šeit visi esam attālinājušies un tik atsvešinājušies brāļi.

Kādam vienmēr ir jāaizet, lai to atkal cilvēks sajustu. Kādēļ man bija jābūt Tev – to jautājumu pēdējās dienās uzdevi arī Tu. Tādēl, ka Tava slimība nešķiro, kurš ir bagāts, kurš nē; kurš ir paēdis, kurš badā.

Ja liktenis un gluži vienkārši varbūtība ir nepielūdzama, tad Tevis izvilktā loze varbūt ir kādam šodien izglābusi dzīvību un saskarsmi ar šo slimību. Varbūt man, varbūt manam tuvākajam. Varbūt kādam bērnam, pie kura esi bieži savas slimības laikā viesojies ar ģitāru un savas dzīves stāstu.

Pilno aprakstu ar Kārļa vārdiem iespējams izlasīt šeit: