Reiz kāda Ņujorkas iedzīvotāja savā gultā atrada kaudzi zaru. Šajos zaros viņa pamanīja divus tikko dzimušus vāverēnus!

Sieviete neapjuka un tūdaļ pat piezvanīja dienestam, kas nodarbojas ar mazu vāverēnu aprūpi (ir Amerikā arī tādi dienesti). Viņai atbildēja aktīviste vārdā Kristīna Reisa. Viņa jau 10 gadus nodarbojas ar dzīvnieku – bāreņu rehabilitāciju.

Kristīnai Reisai palīdz viņas vīrs Maikls. Kristīna sāka rūpēties par mazajiem vāverēniem. Neraugoties uz visām pūlēm, izdzīvoja tikai viens mazulītis, pareizāk sakot, mazulīte.

Vāverīti nosauca par Īkstīti, jo viņa bija ļoti maziņa. Kad Īkstīte paaugās, Krisa un Maikls saprata, ka pārāk pieķērušies Īkstītei un viņi vienkārši nevarēja viņu palaist savvaļā.

Tomēr vēlāk, neraugoties uz visu lielo mīlestību, viņi tomēr nolēma mēģināt aizvest Īkstīti uz parku un palaist vaļā, jo vāvere tomēr ir savvaļās dzīvnieks, kuram jādzīvo attiecīgos apstākļos. Bet nu sāka protestēt pati Īkstīte: viņā saritinājās kamoliņā un nekur negribēja skriet! Tad nu Kristīnai un Maiklam neatlika nekas cits, kā atstāt vāverīti pie sevis.

Reisu ģimenīte tik ļoti iemīlējusi mazulīti, ka reizēm, pa jokam, sauc to par savu bērnu. Vāverīte guļ kopā ar saviem saimniekiem un valka smieklīgas cepurītes.

Un vēl viņa, tāpat kā citi dzīvnieciņi, blēņojas, rāda savas kaprīzes, uzvedas ne tā, kā pienāktos civilizētai vāverei: grauž vadus, mēbeles un bez atļaujas lien ledusskapī.

Šo ledusskapja gājienu dēļ Īkstīte jau izaugusi par kārtīgu, labi barotu vāveri. Saimniekiem pat nācās viņu „uzsēdināt” uz stingru diētu, jo vāverēm ir bīstami kļūt resnām.

Jā, šai vāverei patiešām ir paveicies – viņa nonākusi labās rokās un laba dzīve viņai nodrošināta līdz mūža galam. Tas ir brīnums, reti kam no viņas sugas brāļiem tā veicas, Bet Kristīna un Maikls ar savu piemēru rāda, ka ne tikai suņi un kaķi var būt labi kompanjoni un draugi!