“Vai zini, ka Irina Vasiļjevna savu meitu precina? Un 100 tūkstošus gatava uzdāvināt tam, kurš viņas meitiņu noprecēs?” – jautāja man kolēģe Nataša.

Izbrīnījos. Vai tiešām mūsdienās arī tā notiek? Puskaraļvalsti par līgavu?

„Nav tev vēl apnicis par grašiem ofisā bikses deldēt? Tu mums esi vecpuisis, gan sievu dabūsi, gan naudu nopelnīsi!” – nekā nerimās Nataša.

„Bet kas nav tā ar līgavu? Šķība, greiza? Uzvārds viņai tāds pats kā Irinai Vasiļjevnai” – jautāju es. Nataša pamāja. „Ielīdīsim sociālajos tīklos, paskatīsimies” – ierosināju es.

Iegājām internetā, ieklikšķinājām vārdu, uzvārdu un bez grūtībām atradām Nadju. 24 gadi, skaistule, sportiste. Smaids līdz ausīm, lokas līdz lāpstiņām, acis zaļas. It kā jau neizskatās, ka precēt neviens negrib. Kaut kas te nav tā.

Līdz pat darba dienas beigām ik pa brīdim ieskatījāmies Nadjas profilā, es studēju informāciju. Strādā, ir augstākā izglītība. Kāpēc gan viņai nākas pūru dot?

Palūdzu Natašai, lai pazondē no Irinas Vsiļjevnas pie kafijas tases tā sievišķīgi, kas ar viņas meitu nav tā. Bet izdarīt to neizdevās, sieviete bija lauzusi kāju un dzīvoja pa māju. Intriga palika neatklāta.

Bet kāds bija mans pārsteigums, kad kādu dienu, pēc nedēļas, atvērās mūsu ofisa durvis un ienāca pati Nadja. Slaida, spoža. Veselība tā vien staro, smaida. Saka, ka mammai vajadzīgs flešs ar dokumentiem. Viņa atnākusi tam pakaļ.

Bija darba dienas beigas. Es izgāju no ofisa pirmais, un kad iznāca Nadja, piedāvāju viņu aizvest līdz mājām. Iesēdāmies mašīnā un braucām. Viņas ar mammu dzīvo divatā prestižā rajonā, jaunceltnē. Lūdzu pasveicināt mammu un novēlēt viņai drīzu atveseļošanos.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!