Manam vectēvam Magnum pēc mēneša paliks 77 gadi. Šodien mums bija Ziemassvētku pastaiga pa Jelgavu, un šo to runādami, par kara gadiem Jelgavā, par bīstamo kravu pārvadājumiem uz Krieviju, kas bija viņa mūža darbs, jautāju arī,- kas ir tā gudrība, kas ļāvusi viņam nodzīvot ar vecmammu līdz mūža galam, jo tikai nesen, pirms pāris gadiem, viņa vectēva rokās devās uz savām Debesīm.

Viņš man teica: “Meit, nu kāda tur liela gudrība…sieviete ir jāmīlē un jātur grožos. Stipri un sirsnīgi. Ja viņu nesatur, viņa izdomā sazin ko. Dulla paliek. Bet ja sieviete jūt to turēšanu, viņa priecīga i pusdienas uztaisīs, i siltumu iedos.

Sievieti nedrīkst palaist savā vaļā.” To, kā viņš vecmammu turēja, es labi redzēju. Un tā “grožos turēšana” man palikusi kā etalons. Es nevaru iedomāties vīrieti tā nedarot, vai negribot darīt. Īsi pirms Ziemīšiem vectēvs pasauca mani pie sevis ciemos un atdeva man manu vecmammas mantojuma daļu, par kuru vēl šodien man siltas asaras acīs.

Tik liela mīlestība katrā rotaslietā, ko viņš dāvinājis viņai, katrā mājas priekšmetā, ko meklējis Maskavas veikalos Padomju gados! “Viņai jau patika visādi spožumi. Viņa man bija tāda žagatiņa. Kad braucu reisos, es jau zinājus visus veikalus, kur tādas smalkas preces varēja dabūt.

Bija tur tāds veikals “Leipciga”, kur kristāla vāzes un kriplīna kleitas varēja dabūt no Rietumeiropas. Man jau kolēģi no AK6 brīnījās, kā es pareizo izmēru gan kurpēm gan kleitām sievai vienmēr mācēju atvest.

Ha,… nu kā es nezināšu kāds izmērs ir manai Zentai? Manai…Saulcerītei! Es, taču, katru viņas stūrīti un maliņu zināju. Viņa bija ļoti labs cilvēks. Ļoti labs. Mēs nekad nestrīdējāmies tā, ka vairs nav ceļa atpakaļ.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!