Un tagad iedomājieties pustukšu maršrutnieku, kurš lēnām pārvietojas pa pilsētas ielām. Pieturā autobusā iekāpj simpātiska jauna sieviete, šķiet, ap gadiem 30.  Sīkāk aprakstīt nesākšu, pateikšu tikai, ka viss viņai bija vietā.

Bet tūlīt aiz viņas ielec aptuveni tāda paša vecuma vīrietis ar lielu somu. Autobuss strauji izkustas un vīrietis inerces pēc sakustas uz priekšu un uzkāpj sievietei uz kājas.

-Nu ko jūs, nudien kā zilonis – teica viņa- vai tiešām nevar mierīgāk.

Vīrietis paskatījās uz viņu vainīgām acīm un atvainojās Bet viņa nerimās- turēties vajadzēja.

Un te nu vīrietis pateica vārdus, kuros centās ielikt pēc iespējas vairāk sāpju un nožēlas

-Sieviete, jūs taču redzējāt, kas tas nebija tīšām, un es arī atvainojos, ko vēl man izdarīt, lai jūs nomierinātos?

Personīgi es tajā brīdī no viņas gaidīju jebkuru atbildi, bet pat man, ar visu manu iedzimto cinismu un zaldāta rupjību, galvā nevarēja ienākt, uz ko spējīgs sievietes prāts.

Esat gatavi?

– Ko, ko, appreciet mani!

Šoferītis no pārsteiguma apstādināja autobusu, salonā iestājās kapa klusums. Pat piecgadīgā meitenīte, kura sēdēja man aiz muguras un visu laiku kaut ko pļāpāja, apklusa.

Tā turpinājās aptuveni minūti. Piezīmēšu, ka sievietes sejā nebija ne miņas no jokiem.

Un te neizturēju es (kā gan bez manis?), teicu:

– Klausies, vecīt, atbildi taču kaut ko, skaties, publika gaida.

Viņš paskatījās uz mani, tad uz pasažieriem, pēc tam paskatījās uz sievieti un teica:

– Es nākamajā izkāpju, jūs ar mani?

– Jā, – noteiktā balsī atbildēja viņa.

„Bravo— uzsaucu es un visi maršrutnieka pasažieri sāka aplaudēt.

Viņi patiešām izkāpa nākamajā pieturā un es dzirdēju, ka, pasniedzot viņam roku, kad izkāpa, viņa pateica: Mani sauc Ludmila.  Durvis aizvērās.