Ar Tamāru mēs iepazināmies vilcienā, mēs abi atgriezāmies no atpūtas. Viņa sēdēja un lasīja grāmatu. Tāda iedegusi, zilacaina brunete. Es nevarēju nepieiet pie viņas.

Mēs iepazināmies. Visu ceļu runājāmies un pat nepamanījām, ka bijām atgriezušies savā pilsētā. Apmainījāmies ar kontaktiem un turpinājām sazināties.

Ar laiku sākām arī tikties. Sapratu, ka ļoti skumstu pēc viņas un vairāk šķirties nevēlos. Bildināju Tamāru. Pēc maniem vārdiem smaids no viņas sejas vairs nepazuda nekad.

Mēs apprecējāmies. Pēc pāris mēnešiem Tamāra palika stāvoklī. Mēs bijām vislaimīgākie jaunlaulātie. Katru grūtniecības mēnesi mēs fotografējām, lai pēc tam izveidotu kolāžu un rādītu to saviem bērniem un mazbērniem.

Mēs bijām kā bērni. Kad Tamāras vēderiņš sāka augt, sākam zīmēt visādus jocīgus zīmējumus. Nevarējām vien sagaidīt mūsu mazulīša piedzimšanu.

Un tad tā diena pienāca. Apmēram divas nedēļas pirms noteiktā laika es paņēmu atvaļinājumu, lai visu laiku būtu kopā ar sievu. Maz kas var gadīties.

Biju virtuve, kad izdzirdēju Tamāras kliedzienu…

Sākās… Sauc ātros.

Pametu visu un skrēju pie sievas.

-Kas, kas noticis?

-Man liekas, ka es dzemdēju.

Izsaucu ātro palīdzību. Kamēr gaidījām, nolēmām uzņemt pēdējo fotogrāfiju, lai pabeigtu kolāžu, kuru bijām veidojuši deviņus mēnešus. Nofotografēju Tamāru telefonā un tad piebrauca mediķi. Tamāru veda uz slimnīcu, es braucu līdzi.

Sievas grūtniecība risinājās teicami, nekas neliecināja par nelaimi.

Mūsu dēls piedzima pilnīgi vesels, bet Tamārai pēkšņi palika slikti. Ārsts paskaidroja, ka dzemdību laikā viņas asinīs iekļuvis kaitīgais amniotiskais šķidrums.

-Tagad mēs cīnāmies par viņas dzīvību, taču solīt neko nevaru. Jums jābūt gatavam uz visu…

Ārsts pagriezās un devās atpakaļ uz dzemdību zāli pie Tamāras.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!