Kāda ģimene paņēma pie sevis vecenīti. Gandrīz svešu, kādu stipri attālu radinieci. Maz vēl, ka sveša, bet vēl arī akla un pavāju prātiņu. Varētu pat teikt, ka pavisam no prātiņa izgājušu.

Cilvēki bija labi, tāpēc arī paņēma, pavisam vienkārši, laucinieki, tur bieži kas tāds notiek. Pilsētā neņemtu tādu svešu veču, kura vēl pieskatāma, laukos cilvēki labsirdīgi.

Tie cilvēki bija nabadzīgi, savi bērni trīs un vecākajam vēl divi mazbērni.

Liela ģimene. Tādi vienkārši, ne visai izglītoti cilvēki, bet godprātīgi. Viņi nenodeva večiņu patversmē, negāja pie viņas pa vakariem, dzīvoja viņa ciema otrā galā, patālu. Un vispār, viņa vairs nespēja sevi apkopt. Tāpēc arī paņēma. Paņēma līdzi arī viņas trūcīgo mantību, pārģērba tīrās drēbēs, apsēja tīru lakatiņu, kā pienākas, pabaroja ar karotīti un apsēdināja gultā.

Pie viņas gultas pie sienas piekāra paklāju ar briežiem. Tas nekas, ka viņa neredz. Tā viņi dzīvoja kaut kā, ēda putru, ēda zupas, dzēra tēju ar cukuru. Veda večiņu uz tualeti. Un pārģērba, ja vajadzēja.

Un klausījās viņas runāšanā. Viņa nepārtraukti pie sevis kaut ko runāja savā vecīgajā balsī. Bet reiz šī vecenīte Florida Mirzojevna tādā savā balstiņā saka: šķūnītī zaglis ielīdis! Ejam uz šķūnīti, tiešām piedzēries kaimiņš visādas vērtīgas lietas zog.

Kartupeļus, kāpostus. Tāda sakritība! Pagāja laiks, un vecenīte atkal runa pie sevis: “Rinats uz pilsētu, lai nebrauc! Mašīnu sasitīs!” Paklausīja ģimene tantiņu un neļāva dēlam ar draugu braukt uz pilsētu.

Draugs sasitās ļoti stipri. Rinats vispār būtu beigts, ja brauktu un sēdētu blakus. Tā, lūk! Vēlāk tantiņa vēl bieži visu ko stāstīja, kaut arī saprast neko nesaprata, neko neatcerējās, karoti līdz mutei aiznest nevarēja.

Un tad sāka prasīt, lai viņai loterijas biļeti nopērkot. Ģimenes galva aizbrauca uz lielo ciemu un nopirka. Un ko jūs domājat?

Viņa vinnēja kaudzi naudas. Veselu kaudzi! Trīssimt vai četrsimt tūkstošus, vai pat visus piecsimt, tā viņi stāstīja.

Vienkāršie ļautiņi par naudu vienkārši saka ”kaudze”. Tā, lūk. Bet večiņai nopirka jaunu halātu, prjaņikus un vēl daudz ko labu. Vēl arī gultas pārklāju skaistu, tas neko, ka viņa to neredz? Viņai ir cita redze!

Lai viss būtu skaists. Un visi viņu mīl. Lai arī viņa pastāvīgi kaut ko nesaprotamu murmina un visu aizmirst. Un pati nevar paēst un līdz tualetei nevar aiziet. Bet viņa silti smaida. Un sēž uz skaista pārklāja tīrā halātiņā un greznu lakatiņu galva, gluži kā lellīte.

Virpina savas lūgšanu krellītes un kaut ko labu runā savā smalkajā balstiņā. Un groza galvu…