Man bija seši, bet brālim četri gadi, kad mūs pie sevis paņēma vecākā māsa.

Mamma dzēra, mēs ar brāli bieži palikām mājās vieni, dzīvojām badā.

Māsa Nataša ir vecāka par mani par četrpadsmit gadiem, vēl ir vecākais brālis, kuram ir divdesmit pieci, viņš aizgāja no mājām, kad viņam bija tikko palikuši četrpadsmit, kopš tā laika viņš reti par sevi deva kādu ziņu.

Laikam viņš pat nezināja par to, ka viņam ir vēl brālis un māsa.

Tajā dienā, kad Nataša mūs paņēma, mamma atkal piedzērās un gulēja uz dīvāna. Atnāca māsa, bet mēs ar brāli sēžam un graužam sausu maizi.

Nataša sapurināja mammu.

-Mamm, es Vaļu un Serjožu ņemu pie sevis un rūpēšos par viņiem,-teica māsa mammai, kura ar grūtībām vēra vaļā acis.

– Nem arī, aizvainoti noteica mamma, atkal atkrita dīvānā un aizmiga.

Tā mēs sākām dzīvot kopā ar māšu. Serjožu viņa iekārtoja bērnu dārzā, bet mani skolā.

Kad es jau mācījos otrajā klasē, es pamanīju, ka viņa bieži ir domīga un visu laiku smaida.

-Nataša, kāpēc tu smaidi? – jautāju es.

– Ai, Vaļa, es drīz precēšos, iedomājies, – priecīgi teica māsa.

-Precēsies? Tas ir labi,- teicu es.

Taču priecāties es nevarēju, es sapratu, ka māsas vīrs mūs ar brāli var padzīt. Taču es velti pārdzīvoju.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!