To izdzirdot, es nokritu no krēsla, atsitos pret sienu, uzmetās puns. Bērni uzreiz metās man palīgā.

– Viss kārtībā, mamm? Stipri sasities?- jautāja Deniss.

– Nekas nav kārtībā!- sāku kliegt,- Kā jūs ko tādu izdomājāt?

Jevgenija, 46 gadi, Rjazaņa.

Man bija trīs bērni: vecākā meita Viktorija, nedaudz jaunāks dēls Deniss un jaunākā Katja. Viktorija apprecējās 18 gadu vecuma, koledžā iepazinās ar puisi, kurš viņu bildināja un viņi sāka dzīvot kopā.

Bet jaunākajiem bērniem privāto dzīvi ilgi neizdevās nokārtot. Denisam 25 gadi, Katjai 23.

Meitai jau reiz bija attiecības, bet kaut kas nesanāca un viņa atkal atgriezās mājās. Mana mamma pat jokoja par viņiem, ka līdz mūža galam viņi dzīvos pie manis. Protams, īpašs spiediens uz viņiem izdarīts netika, bet mūžīgi taču tā turpināties nevar.

-Nu, ka iet, Katja?- reizēm jautāju viņai.

-Normāli, strādāju un viss.

Tāpat atbildēja arī Deniss.

9.jūlijā mēs atzīmējām mana vienīgā znota dzimšanas dienu. Viņam palika 30 gadi. Sanāca liela kompānija, visi sēdēja , sarunājās un mana vecākā meita it kā starp citu nolēma pajautāt savam brālim un māsai.

-Denis, kad tu domā precēties? Sirmi mati jau, bet vēl neesi precējies.

-Tad, kad vēzis kalna galā svilpos. Kāpēc vispār jāprecas? Un ja nu kļūdīšos līgavas izvēlē? KO tad? Kāpēc vilties? Un nevajag man par to mūždien jautāt. Varbūt es vispār gribu vecpuišos palikt.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!