Vecais suns nekustīgi sēdēja starp klintīm jūras krastā. Jau sen viņu vēroju. Suns skatījās tālē, it kā kādu gaidītu. Atnācu šurp jau no rīta, bet nu jau tuvojās vakars, bet viņš vēl aizvien sēdēja vienā un tajā pašā vietā. Attinu sainīti ar ēdienu un devu viņam sviestmaizi.

Suns negribīgi pagrieza galvu uz manu pusi, taču no vietas neizkustējās. Piegāju tuvāk un tad devu maizi, suns palūrēja uz mani un novērsa skatu. Skumjās acis asaroja, vilna pinkām karājās gar viņa iekritušajiem sāniem, aste nekustīga gulēja uz akmeņiem. Visa viņa poza pauda tādas skumjas, ka man sažņaudzās sirds.

Vientuļš vecis sēdēja manā priekšā, vecs, nevienam nevajadzīgs. Vai ir kāds, kas viņu pabaro, samīļo? Ko viņš gaida, raugoties jūrā? Kurp viņš dosies, kad satumsīs? Nolēmu pagaidīt. Man nebija, kur steigties. Biju atbraucis uz šo dieva aizmirsto vietiņu, lai atpūstos no pilsētas kņadas un pabeigtu savu romānu.

Vakar vakarā noīrēju istabu pie kādas vientuļas večas un jau no rīta vārtos tuksnesīgajā krastā, baudu vientulību.

Visas dienas laika nebija parādījusies neviena dzīva dvēsele, tikai es un šis vecais suns, kas sēdēja uz plakana akmens pie paša krasta. Sviestmaizi viņš neaiztika, bet nebija taču ēdis visu dienu.

Saule palēnām grima jūrā. Viegls vējiņš sac ēla nelielu vilni, kļuva svaigāks. Dzirde uztvēra kādus piesardzīgus soļus, redzēju, ka nāk mana saimniece. Viņa lēnām nāca lejā pa taciņu uz pludmali. Mani viņa neredzēja, jo sēdēju aiz akmens, piegāja pie suņa, kaut ko klusu teica maigā balsī.

Suns piecēlās un viegli pavēcināja asti. Sieviete piegāja viņam klāt un pabužināja viņam galvu. Tad viņa pamanīja sviestmaizi, strauji iztaisnojās un trauksmainu skatienu apskatīja pludmali. Es piecēlos un gāju pie viņiem.

-Labvakar, Anna! Gribēju pabarot suni, bet tas ēdienu neņēma, bet sēž taču visu dienu. Kādu gaida, kā rādās.

– Jā, gaida. Nu jau trīs gadus gaida. Viņš manu vīru gaida. Tas ir mūsu suns, sauc viņu par Samsunu, bet ēdienu no svešiniekiem viņš neņems. Samsun, ēd, tas ir mūsu cilvēks, viņš tev pāri nedarīs.

Suns uzmanīgi paņēma zobos maizi un itin veikli tika ar to galā. Tad paskatījas uz manu pusi un klusi ierējās. Pateicās.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!