Šis stāsts mums atkal liek ticēt cilvēkiem.

Automehāniķis daudzus gadus nevarēja atrast darbu.

Beigu beigās viņš ieraudzīja sludinājumu par vakanci, kura viņam ideāli derēja. Viņš nosūtīja savu CV un jau pēc nedēļas devās uz darba pārrunām.

Nakti pirms pārrunām viņš negulēja. Uztraucās. No rīta viņš uzvilka uzvalku, šaķemmējās un iesmaržojās. Viņš negribēja nokavēt, tāpēc no mājas izgāja pusotru stundu ātrāk.

Stāvot autobusu pieturā, viņš pamanīja vīrieti cienījamos gados, kurš nesekmīgi pūlējās iedarbināt savu mašīnu. Auto mehāniķim palika cilvēka žēl un viņš piedāvājās vīrietim palīdzēt.

Pēc stundas auto jau bija salabots, bet mehāniķa uzvalks bija sasmērēts un rokas notrieptas ar mašīneļļu.

Pateicīgais vecais vīrs pajautāja, vai viņš kā var palīdzēt mehāniķim. Uz to mehāniķis atbildēja, ka visu darījis no tīras sirds un pateica, ka esot braucis uz darba pārrunām, bet nu esot netīrs un jau arī nokavējis. Bet vecais vīrs teicis, ka noteikti jābrauc uz pārrunām. Negribīgi gan, bet mehāniķis tomēr piekritis.

Gaitenī bija daudz jaunu, labi ģērbtu cilvēku. Mehāniķis nodomāja, ka viņa izredzes dabūt darbu ir stipri minimālas. Viņš bija stipri vecāks, pieredzes viņam bija pamaz un arī rokas netīras.

Vienīgais mierinājums bija tas, ka arī boss kavējās.

Kad darba devējs beidzot atnāca un vienu pēc otra sāka saukt potenciālos kandidātus, visi nāca ārā ar drūmām sejām.

Mehāniķis jau gribēja doties projām, kad sekretāre negaidot nosauca viņa vārdu. Viņš iegāja kabinetā. Pie galda sēdēja cienījama vecuma vīrietis, tas pats vīrietis, kuram mehāniķis bija palīdzējis salabot mašīnu.

Taču tagad viņam mugurā bija elegants uzvalks.

“Man žēl, ka jums nācās tik ilgi gaidīt. Man šķiet, ka es šajā gadā esmu pieņēmis vienu no labākajiem lēmumiem, kad, ienākot ofisā, jūs atpazinu. Es vienkārši sapratu, ka jūs būsiet darbinieks, kurš ir pelnījis uzticību, bet es uzskatu, ka tas ir vissvarīgakais,” teica viņš.