Daudzus gadus mēs krājām naudu, lai divistabu dzīvokļa vietā nopirktu trīsistabu. Lai mums ar sievu būtu sava guļamistaba, meitai – viņas istabiņa. Pirms diviem gadiem mēs beidzot varējām savu sapni piepildīt. Kad pārbraucām, Aņa, mana sieva, teica, ka vajadzētu pirmo jaunajā dzīvoklī ielaist kaķi – tāds esot ticējums.

„Man tagd tikai kaķi vēl trūka meklēt, noteica viņa, paklusēja, šķiet, apvainojās. Kaķi mums tiešām nācās meklēt. Tiesa, vēlāk…

Jau ar pirmajām dzīves dienām jaunajā mājvietā sākās kaut kas traks. Pa naktīm kaut kas skanēja, skrapstēja. Pie tam, sajutām  to tikai es un sieva. Meitu Nastju tas neuztrauca. Drīz vien kļuva pavisam slikti. Naktī pēkšņi guļamistabā skaļi atvērās skapja durvis, pamodušies, mēs redzējām, ka visas mūsu mantas no skapja ir izgāztas uz grīdas. Anna krita histērijā. Es paņēmu telefonu un sāku zvanīt iepriekšējiem dzīvokļa saimniekiem.

Noskaidroju, ka istabā, kas tagad bija mūsu guļamistaba, kādreiz esot nomirusi vecmāmiņa. Nolamājos sevī. Lai arī neticēju visādiem spokiem, taču patīkama visā tajā ļoti maz. Sieva strikti noteica, ka esot vajadzīgs kaķis.

Kaķi veiksmīgi tiekot galā ar tamlīdzīgām lietām. Piekritu, kad nākamajā rītā no palodzes nokrita un sasitš puķu pods. Annai par vecmāmiņu, kura mirusi mūsu istabā, neko neteicu. Labāk lai visu notikušo uzskata par poltergeistu.

Cīnītājs pret nešķīsto garu

Kaķi nolēmām ņemt jau paaugušos. Izvēlējāmies patversmē gadu vecu kaķi – melnu, pūkainu skaistuli ar baltām krūtiņām un ķepiņām un dzeltenzaļām acīm. Sauca viņu par Luīzi, taču mēs viņai devām vārdu Lukerja, Luška.

Kad pārcedām mājās, Luška izlieca muguru un sāka šņākt . „Lūk, es teicu!” – teica sieva. Viņa jau no sliekšņa sajūt nešķīstu garu!” Kaķis bija nemierīgs. Apstaigāja visu dzīvokli, tad apsēdās pie skapja mūsu guļamistabā un sāka skatīties uz tā durvīm. Tā skatījās 20 minūtes,  tad mēģināja tās atvērt. Durvis ar troksni atvērās un Luška sāka traki ņaudēt, raugoties uz plauktiem ar drēbēm. Mums pat baisi sametās. Tad pēkšņi nomierinājās un,  apmierināta ar paveikto, aizgāja.

Vairākas naktis Luška pavadīja mūsu guļamistabā. Pret skapi vairāk īpašu interesi neizrādīja. Bieži vien, apsēdusies istabas vidū, ilgi nenovērsa acis no loga. Un reiz vakarā ar mežonīgu ņaudienu uzleca uz palodzes. Vēdlodziņš atvērās – laukā pēkšņi sākās drausmīgs vējš, burtiski vētra. Lukerja metās pret logu, skrāpēja stiklu – mēs nobijāmies, ka viņa to sasitīs un izkritīs pa 9. stāva logu.

Nomierinājās gan Luška, gan vētra vienlaicīgi, tikpat negaidīti, kā sākās. Kaķis noleca no palodzes un atlaidās uz grīdas ar nāvīgi nogurušu izskatu. Es nodomāju, ka vecmāmiņas gars ir nomierinājies. Pēc šī vakara Lukerja pameta mūsu guļamistabu un ierīkoja sev vietiņu viesistabā, krēslā.

Aizsardzība pret sliktiem cilvēkiem

Mūs neparastais kaķis teicami tika galā ne tikai ar spokiem, bet arī ar cilvēkiem – ja tie nāca ar sliktiem nodomiem.  Reiz atnāca jauns radinieks un sāka diedelēt naudu ”izdevīgam darījumam”. Solīja atdot ar procentiem ļoti ātrā laikā. Luška riņķoja ap viņu, šņāca uz viņu.

Es domāju: dot naudu vai nē? Un tad mans kaķis iekampa man kājā, it kā sakot: Ko tu dari, muļķi! Es atteicu, bet pēc tam uzzināju, ka nauda viņam bija nepieciešama nelegālam biznesam, kurš izkūpēja, nepaspējis attīstīties.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!